Apdraudētā Lucavsalas oāze

Reizi stundā salas iemītniekus ar pilsētas centru savienoja arī kuģītis. Septiņdesmito gadu otrā pusē lucavsaliešus civilizācijai vēl vairāk pietuvināja Salu tilts. Nu jau pāris gadu salas ziemeļu pusē skatu piesaista arī īsta kapitālisma liecība — moderna atpūtas bāze, kuras apmeklētāji savu naudu var atstāt gan kafejnīcā, gan veikparkā. Vairākumam pilsētnieku tas ir licis aizmirst, ka otrpus tiltam aiz bieziem krūmiem joprojām slēpjas daudzu rīdzinieku mežonīgā oāze — 102,9 hektārus plašs zemes gabals ar vairākiem simtiem mazdārziņu, kurus Rīgas domes koalīcijas deputāti jūlija sākumā nolēma izsolīt privātajiem investoriem. Senākā Lucavsalas mazdārziņa kopēja ir Rasma Griņa. Viņas vecākiem te piešķīra zemes pleķīti, kad viņa bija maza meitene. Rasmas bērnības atmiņās ar Lucavsalu saistās kāda atbildīga uzdevuma izpilde — mamma meitenei uzticēja spraust kociņus gar ģimenei tikko ierādītā dārziņa robežu. Šodien Rasma ir Lucavsalas dārziņu apvienības Jumpravsala valdes priekšsēdētāja, kura no mūža garumā iekoptā zemes pleķīša nedomā atteikties bez cīņas. "Es pati šos dārziņus atklāju un tagad pati arī taisīšu ciet? Pašvaldība bija cerējusi, ka klusi un mierīgi varēs visu pārdot. Bet diemžēl tik klusi un mierīgi viss nesanāks, jo man par to tika paziņots," viņa kareivīgi nosaka.Lucavsalas dārziņi ir atšķirīgi — dažos zemes pleķīšos cilvēki mitinās metāla vagoniņos vai necilās būdiņās, uzslietās no visa, kas gadījies pa rokai. Savukārt citi lepojās ar "pilīm" labākajās eiroremonta tradīcijās. No vienas tādas uz mums pat raugās novērošanas kamera. "Tas tāpēc, ka īpašnieks pats strādā apsardzē. Vai tā kamera patiešām strādā, tad vēl ir liels jautājums," spriež Rasma, vedot mūs ekskursijā pa Lucavsalas šaurajām ieliņām. Nedaudz tālāk viņa mums rāda glītu zilganzaļu mājiņu, ko uzcēlis kāds vīrs ar vienu roku.  "Pie tam ar kreiso!"Kopumā Lucavsalā viens otram blakus ir iežogoti apmēram 600 mazdārziņu, no kuriem teju pusē sniedzas nezāles līdz padusēm. Aizlaistie dārziņi, kuros neviens jau labu laiku nesaimnieko, ir galvenais arguments, ar ko dome pamato šīs teritorijas nodošanu privāto investoru rokās. "Pilsētas budžetā nav tādu līdzekļu, lai sakārtotu tik milzīgu teritoriju. Tie sakoptie dārziņi, kas tur ir mazākumā, neatrisina Lucavsalas attīstības jautājumu. Tā ir degradēta teritorija," saka Rīgas domes vicemērs Andris Ameriks (SC/GKR). Savukārt Jumpravsalas biedrības vadītāja Rasma norāda, ka aizlaistie dārziņi esot tieši pašvaldības haotiskās darbības rezultāts. Proti, Jumpravsalas biedrības paspārnē ir apmēram puse no visiem Lucavsalas dārziņiem, kurus Rasma ar koplīgumu īrē no pašvaldības un tālāk izdod atsevišķi katram īrniekam. Savukārt otru pusi, apmēram 300 dārziņu, katra ģimene īrē atsevišķi no pašvaldības. Tur arī varot atrast visvairāk aizlaisto dārziņu, jo salas neskaidrā nākotne cilvēkos mazina vēlmi tur īrēt zemes pleķīti, nemaz nerunājot par smaga darba un laika ieguldīšanu. Jumpravsalas biedrības valdes aktīvā rosība nodrošinājusi to, ka viņu pārraudzībā esošajā teritorijā ir pamesti tikai pieci dārziņi. Valdes priekšsēdētāja Rasma šeit mitinās no agra pavasara līdz vēlam rudenim, un tas viņai ļauj rūpīgi uzraudzīt kārtību visos biedrības dārziņos. Piemēram, ugunskurus Jumpravsalā ir atļauts kurināt tikai metāla mucās. Tāpat biedrības valde regulāri izdzenā nelūgtos viesus, kuri siro pa svešiem dārziņiem. Valdes priekšsēdētāja "bomžu reidos" drošsirdīgi mēdz doties arī viena. "Nav bijis tāda gadījuma, kad man no kāda ir jābaidās. Ja bomži mani redz, tad viņi labāk aiziet, jo zina, ka es tāpat viņiem mieru nelikšu," Rasma enerģiski iesmejas. Visu rakstu par Lucavsalu lasiet žurnāla Sestdiena 25. – 31. jūlija numurā