Pirms trīspadsmit gadiem kā žurnāliste nedēļu uzturējos atkarīgo pusaudžu rehabilitācijas centrā Saulrīti, lai pētītu, kādi pusaudži nonāk narkotiku atkarības jūgā, kā viņus ārstē, kādi ir viņu dzīvesstāsti. Toreiz lielākā daļa no viņiem bija heroīniķi, istabiņās skanēja vārdi no Zemfiras dziesmas: A u tjeba SPID, i značet mi umrjom**. Dziesmas vārdos ietērpta skaudra patiesība - no atkarības izārstēties ir grūti, narkomāna dzīves ceļš ļoti īsā laikā aizved uz cietumu vai nāvē.
Mūzika ir mainījusies, arī heroīns vairs nav aktuāls. Heroīna kulminācija bijusi 2000.gadu sākumā, tam sekojis toksisko vielu vilnis - līme, sadzīves ķīmija, benzīns, šķiltavu gāze. Nu lielākās problēmas rada polivielas, dažādu vielu kombinācijas - alkohols, amfetamīns, ko lieto intravenozi, "spaisa" maisījumi, ko bijusī rehabilitācijas centra Saulrīti vadītāja Sanita Strazdiņa sauc par nelaimi. "Agrāk bērns teica, ka pīpē zāli, bija skaidrs, ka tā ir marihuāna, tagad tas var nozīmēt jebko un nevar noteikt, no kā bērns apreibinājies. Toreiz narkomāni un alkoholiķi bija divas atšķirīgas grupas, ar atšķirīgu dzīves uztveri, narkomāni skatījās uz alkoholiķiem no augšas, bet tagad visi lieto visu," atzīst Strazdiņa.
Narkotiku klāsts ir mainījies, taču nemainīgi palikuši iemesli, kāpēc bērni apzināti bendē savu un tuvinieku dzīvi, - narkomānija sākas ģimenē. Saulrītos nonāk bērni gan no ģimenēm, kur paši vecāki ir atkarīgie, gan no labi nodrošinātām ģimenēm, kas sabiedrībā tiek dēvētas par "normālām". Pēdējo gadu tendence - par Saulrītu klientiem kļūst arī bērni no bērnunamiem, kā arī pusaudži, kuru vecāki devušies uz ārzemēm. Vai mīlošā ģimenē, kurā abi vecāki neko nelieto, bērns var kļūt par narkomānu? "Cik mūsu valstī ir šādu ģimeņu?" sabiedrības ēnas pusi bieži skatījis bijušais narkomāns Andrejs (vārds mainīts). Viņš ir pārliecināts: kamēr būs kaut viens cilvēks, kas narkomānu atbalsta, viņš nemainīs savu dzīvi. "Vecākiem parasti ir kauns atzīt, ka viņu bērns ir narkomāns. Es tādām mammām saku: tu visu laiku stāsti, ka mīli savu bērnu, tad atzīsti, ka viņš ir slims. Nesen apbedījām vienu puisi, kuram centāmies palīdzēt, bet viņš nomira no pārdozēšanas. Naudu iedeva mamma. Katrs lats, ko iedod narkomānam, pārvēršas šļircē, bet mamma domā — esmu mamma, man viņš jāmīl. Mīlēt un dot naudu narkotikām nav viens un tas pats!" dusmīgi saka Andrejs.
Ne tikai mīlestības trūkums, bet arī tās pārstātinātība var novest līdz narkotikām. "Sāku lietot, jo nezināju, kas ir robežas. Vecāki mani ļoti lutināja, visu atļāva. Ja teica, ka man jābūt mājās deviņos, es to nekad neievēroju, un man par to nekas nebija. Nezināju vārdu "nē!"" atzīst 15 gadu vecā Lana, kas Saulrītos uzturas jau gadu. Meitenes vecāki ir vājdzirdīgi. Kad meitenei narkotiku un skolas kavējumu dēļ sākušās problēmas, viņiem atņemtas aprūpes tiesības un Lana nonākusi bērnunamā. Tur, pašas vārdiem runājot, turpinājusi "vārīt sūdus" un "narkoties". Pārsvarā lietojusi alkoholu, zālīti, toksiskas vielas, kamēr par kaušanos ierosināta krimināllieta. Saulrīti bija vienīgā alternatīva slēgtā tipa iestādei. Lanas dzīvesstāstam ir cerīgas beigas, jo, kamēr meitene bija rehabilitācijā, viņas vecāki apmeklējuši speciālistus, atguvuši aprūpes tiesības, pārcēlušies uz citu pilsētu, lai Lanai nebūtu jāatgriežas iepriekšējā vidē un jāsatiek vecie draugi. Arī viņai pašai ir spēcīga motivācija. "Man atkal ir jūtas, kamēr lietoju, tādu nebija!"
Mazāk optimistisks ir Raimonda (17 gadi) gadījums, jo mazpilsētā, kur viņš dzīvo, lietojot visi, ja ne narkotikas, tad vismaz alkoholu. Saulrītos viņš ir pirmo mēnesi, pāris reižu jau mēģinājis bēgt uz Rīgu, lai sāktu lietot, taču policija noķērusi un atvedusi atpakaļ. Tagad viss esot paša rokās: ja būs vēl viens bēgšanas mēģinājums, Raimondu pārvedīs uz koloniju, jo pret viņu ierosināta krimināllieta par zagšanu un piekaušanu. "Sākumā naudu deva mamma, bet, kad uzzināja, ka lietoju, pārstāja dot, un es sāku zagt. Zagu metālu, apzagu mašīnas, piekāvu cilvēkus un atņēmu kaut ko dārgu. Kamēr darbojas vielas, neviena nav žēl, ka tikai kaut ko dabūt, tikai pēc tam skaidrā ir pārdomas - kāpēc esmu tā darījis," atzīstas Raimonds. Dzimtajā pilsētā viņš alkoholu pērkot točkā, bet narkotikas no dīleriem. "Viss ir dārgs," par apreibinošo vielu cenām saka Raimonds. "Vitamīns gramā - 20 eiro, zālīte - 17 eiro. Kad apzagu dzīvokli un dabūju 700 eiro, ap 550 eiro ļoti īsā laikā aizgāja alkoholā un narkotikās, bet ar 150 eiro braucām uz Rīgu tusēties."
Raimonds audzis bez tēva. Kad mamma uzzinājusi par dēla atkarību, teikusi: "Kas, tu stulbs esi? Nedari tā vairs!" Taču puisis atzīst: "Es vairs nevarēju nedarīt. Arī tagad visu laiku domāju par narkotikām, gribu kādu pierunāt bēgt un lietot. Ikreiz, kad tiek pieminētas narkotikas, atkal gribu lietot, mani notur tikai tas, ka nevēlos braukt uz koloniju." Viņam nav ne jausmas, kāda varētu būt dzīve pēc rehabilitācijas, viņš pat nezinot, kā būs rīt - izdosies izturēt vai ne. "Es nesapņoju - ja daru, tad daru! Ja tiešām izlemtu beigt, droši vien brauktu pie brālēna vai māsīcas uz ārzemēm, manā pilsētā nelietot nav iespējams."
* Visu rakstā minēto pusaudžu vārdi ir mainīti
** Tev ir AIDS, tātad mēs mirsim (krievu val.)
Visu rakstu par narkotiku postu un iespējām to mazināt lasiet 4.aprīļa žurnālā Sestdiena!