Kad pēc Amerikas latviešu jauniešu vasaras vidusskolā Garezers nostrādātās vasaras visi man prasīja, kurp ceļošu, un es atbildēju – uz Džordžiju –, komentāri bija neizpratnes pilni: "Uz Džordžiju?! Ko tu tur darīsi? Tur taču nav nekā interesanta!"
Uz to jau pēc ceļojuma man ir tikai viena atbilde: nevienu brīdi nebija garlaicīgi! Jo kur gan vēl var doties pārgājienā pa Apalaču kalnu takām, palīdzēt klaburčūsku ķeršanā, izbaudīt tējas ballīti Vējiem līdzi noskaņās un gardu muti ēst Džordžijas persikus?
Man vajadzēja tikai veļasmašīnu un vēlmi strādāt – tā sava biznesa (meža kabīņu pārvaldīšanu Apalaču kalnu pakājē) iesākumu aprakstīja Džonija, kurai ar mājaslapas Workaway palīdzību biju pieteikusies uz divām nedēļām brīvprātīgajos palīgos. Džonijai pašai piederēja divas mājiņas kokos, kas atrodas blakus ģimenes mājai, bet viņa pārvaldīja vēl 20 citu tuvējo īpašumu, kuriem pēc katra viesu apmeklējuma ir jāsagādā tīra gultasveļa. Sākumā Džonija bijusi noteicēja tikai pār trim namiņiem, bet runas par viņas atbildības sajūtu, tīrīgumu un precizitāti mazajā ciematā, kas atrodas netālu no Blūridžiem, ātri izplatījās. Tā viņai sāka pieteikties aizvien vairāk klientu, kā rezultātā vajadzēja papildspēkus. Tobrīd Džonijai bija divas apkopējas, ar saimniecības darbiem palīdzēja dēls Dankans, kas mācījās vidusskolā par ģimenei piederošajiem dzīvniekiem – sešiem suņiem, piecām kazām, vistu saimi un trim zirgiem – rūpējās vienpadsmitgadīgā meita Diksija, bet viesu veļu mazgāja un citus mazus darbiņus veica tādi brīvprātīgie palīgi kā es.
Kad togad augusta sākumā ierados pie Džonijas, mājā bija vēl četri brīvprātīgie palīgi: mamma un meita Tifanija un Mirjama no Floridas, kā arī jauns hipiju pāris – Leila no Lielbritānijas un Breds no Džonijai vistuvākās lielpilsētas Atlantas. Tā kā Džonijas mājā brīvprātīgajiem bija atvēlētas divas guļamistabas, kas jau bija aizņemtas, es tiku izguldīta caurstaigājamā istabā starp Dankana un Diksijas mājvietu. Tā kā pēdējos mēnešus biju nodzīvojusi vasaras nometnē, kur mitinājos vienā istabā vēl ar divām meitenēm, bet visā mājā kopā bija 48 cilvēki, par caurstaigājamo istabu nepārdzīvoju. Ceļojot vienmēr esmu pateicīga visiem cilvēkiem, kas man palīdz vai ļauj ielūkoties savā dienas ritmā.
Turklāt ilgi šajā caurstaigājamajā naktsmītnē nepaliku. Jau drīz Džonija, atgriezusies no pilsētas, lūdza Bredu un Leilu pāris dienu laikā atrast citu vietu brīvprātīgajam darbam, jo viņas tante salauzusi kāju, tāpēc kādu laiku būs nepieciešama viņu istaba. Vēlāk, kad Breds un Leila jau bija ceļā uz Atlantu, Džonija pienāca pie manis un teica, ka varu pārvākties uz viņu pirmā stāva guļamistabu – izrādās, stāsts par tanti ar lauzto kāju bija izdomāts, lai pieklājīgā veidā atbrīvotos no abiem jauniešiem, kuri bija ļoti slinki un neko negribēja darīt.
Pieņemts, ka Workaway brīvprātīgie strādā četras stundas dienā, bet apmaiņā pret to saņem naktsmājas un ēdienu. Kad atbraucu, Leila un Breds lielāko daļu laika prātoja, kā kaut ko varētu darīt, bet beigās tāpat neizdarīja, savu artavu mājsaimniecībā dodot tikai vegānisku brokastu pagatavošanā. Tāpat Džonija bija ievērojusi, ka pārītis pīpē marihuānu. To kā pārliecināta kristiete, kas savu dēlu vēl nesen par šo pašu grēku bija sodījusi ar mājas arestu uz visu atlikušo vasaru, viņa abiem nespēja piedot.
Tā es pārcēlos uz mājas pirmo stāvu un sāku labāk iepazīt Tifaniju un Mirjamu, kuru guļamistaba atradās man tieši pretī.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 10. - 16.jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!