Taizemes ziemeļaustrumos esošais Isanas reģions ir lielākais valstī. Tas robežojas ar Kambodžu, kā arī ar Mekongas upi, aiz kuras atrodas Laosa. Isana ir īpaša Taizemes teritorija. Vietējās universitātes pasniedzējs Džons Dreipers (brits, kurš ieprecējies Isanā) stāsta, ka etniski neviendabīgais reģions Taizemē tiek uztverts kā "piektais ritenis". Isanas tautas, atšķirībā no Kambodžas iebraukušajiem khmeriem, Bangkokas centrālajai valdībai šķiet kā drauds valsts vienotībai, jo esot gatavas radīt pašas savu valsti. Etniskās atšķirības un dažādā vēstures izpratne likušas tajiešiem uz Isanas tautām raudzīties kā uz zemākas kārtas ļaudīm — neizglītotiem, politiski naiviem un, lai arī strādīgiem, tomēr tikai kā izpildītājiem. Taizemē valda plaši izplatīts uzskats, ka, pirms Bangkoka pārņēma Isanu savā kontrolē, vietējie esot bijuši analfabēti.
Isanas reģionā dzīvojošie un centrālo varu atbalstošie vēstures gaitā nereti viens otram uzbrukuši un karojuši, tādējādi apaudzējot vēsturi ar mītiem. Viens no tiem ataino notikumus XIX gadsimtā. Toreiz tai lao ļaudis, kas ir viena no etniskajām minoritātēm Isanā, devās karagājienā uz Bangkoku, taču ceļā tika apturēti. Taizemes oficiālā vēsture vēsta, ka pretinieks tika apturēts varonīgā cīņā, savukārt tai lao, kas ir etniski tuvi Laosā dzīvojošajām tautām, klāsta, ka iebrukums apturēts, tajiešu sievietēm atdodoties iebrucējiem. Tobrīd sieviešu vīri devušies uzbrukumā un sakāvuši pretinieku. 30.gados franču rasu teorijas iespaidā tajieši — majoritāte Taizemē — nosprieduši, ka Isanas ļaudis savas etniskās izcelsmes dēļ esot etniski mazāk vērtīgi.
Vēl mūsdienās pretrunas abu pušu starpā ir saglabājušās. Tai lao valoda aizvien ir uzskatīta par dialektu, tiesa, nu jau piederīgu Taizemes kultūrai. Savukārt pirms pieciem gadiem Bangkokā notikušajos protestos pret valdību, kad protestēji bija zināmi kā «sarkano kreklu kustība», liela daļa demonstrantu bija no Isanas. Tiesa, tas gan nenozīmē, ka visi isanieši ir sajūsmā par kustību, kas būtu vērsta pret Taizemes centrālo valdību.
Ikdienā gan par reģiona īpatnību nekas neliecina — neviens nestaigā sarkanos kreklos, uz ielas neredz revolucionāra rakstura plakātus. Rit parasta ikdiena, cilvēki dodas savās gaitas, un rosības līmenis ir līdzīgs kā, piemēram, Liepājā. Katrā ziņā dzīve nemutuļo kā Bangkokā, tomēr nav arī slinkuma un pasivitātes gaisotnes. Tūristus gan nemana, attiecīgi arī viņiem radītā infrastruktūra nav sastopama ik uz soļa. Tiesa, uz kāda ielas stūra var redzēt policijas atgādinājumu, ka likumsargs ir tūrista tuvākais draugs, gadījumā ja notiek kas ļauns. Tāpat daudzviet veikalos līdztekus vietējai ir uzraksti angļu valodā.
Cilvēki ir atturīgi, un ielu tirgotāji nepiedāvā savu preci, nākot klāt. Vietējo ļaužu angļu valodas nezināšanu un neuzmācību, kas jau robežojas ar kautrību, kopā ar citu valstu žurnālistiem, ar kuriem esmu Taizemē ieradies uz mācībām, izbaudām kādā ēstuvē, kas atrodas uz ielas. Viesmīle, samulsusi, piesarkusi, uztraukumā smaidot un nezinot, kur likt rokas, atnes mums divas palielas bļodas ar buljonu un divas lielas paplātes ar gaļu un dārzeņiem. Tieši šādu ēdienu noskatījāmies no blakus galdiņa, taču īsti nezinām, ko ar to iesākt. Uz katru mūsu jautājumu viesmīle piekrītoši māj ar galvu. Taču izbiedētās acis liecina, ka viņa nesaprot, kam teikusi jāvārdu. Galu galā, lai noskaidrotu, cik ilgi gaļai jāvārās buljonā, viņa ar mobilā tālruņa palīdzību atrod kādu savu paziņu, kas prot angļu valodu. Ar viņu sarakstoties, mēs uzzinām, ka gaļai jāsautējas piecas minūtes. Kad mācība rokā un esam sākuši ieturēt vakariņas, ievērojam, ka viss restorāna personāls un daļa citu apmeklētāju aizrautīgi skatās, kā tad mēs ēdīsim. Pamanījuši, ka mēs tikpat tieši lūkojamies uz viņiem, viesmīles un apmeklētāji samulst un gluži kā klasiskajās amerikāņu situāciju komēdijās "atceras", ka viņiem ir savi darbi, ko jāmetas darīt.
Visu rakstu par ceļojumu uz Taizemi lasiet žurnāla Sestdiena 25.septembra numurā!