Dievam tīkams nams Tvaika ielā

Retais vien zina, ka tālāk aiz mūra sniedzas plaša teritorija ar celtnēm, dižkokiem un dīķi, kas šeit stāv jau vismaz otro gadu simteni.Krievijas cars Pēteris I šo vietu bija nolūkojis vasaras pilij, taču 1725.gadā viņš mira, savu sapni tā arī neīstenodams. Simts gadus vēlāk viņa pēctecis Aleksandrs I tolaik pamesto teritoriju atvēlēja Vidzemes sabiedriskās aizgādības kolēģijai, lai te izmitinātu garā vājos cilvēkus, kuriem līdz tam nācās uzturēties nožēlojamos apstākļos cietumā kopā ar katordzniekiem. Teju divus gadsimtus garajā iestādes vēsturē iemesli, kādēļ cilvēki šeit nonākuši, ir bijuši dažādi: gan garīgās pasaules sakārtošana, gan politiska izrēķināšanās, gan mēģinājumi izvairīties no karaklausības. Tolaik no pilsētas centra attālais zemes gabals Pētera I uzmanību piesaistīja ar tam blakus plūstošo Sarkandaugavu. Viņš bija iecerējis padziļināt upes gultni un izveidot to par vietu, kur Rīgā laistu iekšā  kuģus. To visu cars būtu vērojis pa savas vasaras pils logiem, tai vajadzēja slieties Aleksandra augstumos. Tā par godu grāfam Aleksandram Menšikovam bija nodēvēts paugurs, ko 1710.gadā viņš pavēlēja uzbērt stratēģiskos nolūkos. Vienīgā reize, kad Pēteris I šo vietu pats aplūkoja klātienē, bija 1723.gadā, divus gadus pirms viņa nāves. Lūkoties uz kuģu mastiem no Aleksandra augstumiem caram tā arī nebija lemts, tomēr ķeizarisko gaisotni paguva izbaudīt bagātākie pilsētnieki, kuri devās tur atpūsties. Taču pēc Pētera I nāves šī vieta palika aizmirstībā teju 100 gadu, līdz jau minēto jauno pielietojumu tai rada Aleksandrs I. Viesojoties Rīgā, Aleksandru I izbrīnīja necilvēcīgie apstākļi, kādos vājprātīgie tika turēti cietumā jeb Rīgas citadelē. "Viņi uzturējās kopā ar katordzniekiem briesmīgos apstākļos un nožēlojamā izskatā. Viņi bija nesakopti, jo sabiedrība, nekā daudz nezinādama un baidīdamies no šo cilvēku izpausmēm, uzskatīja, ka vājprātīgie ir teju vai plēsoņas. Uzskatīja, ka viņi kaut kā enerģētiski var ietekmēt un noteikti pielipināt slimības," stāsta RPNC sabiedrisko attiecību speciāliste Silva Bendrāte. Tā kā Eiropā tolaik sāka ieplūst pārliecība, ka garā slimie cilvēki ir Dievam īpaši pievilcīgi un tādēļ viņiem vajadzētu veltīt īpašas rūpes, Aleksandrs I Vidzemes sabiedriskās aizgādības kolēģijai uzdeva atrast harmonisku vietu, kur vājprātīgos izmitināt. Aleksandra augstumi un to apkārtne šķita gluži piemērota. Dievam tīkams nams - tā tolaik tika dēvētas garīgi slimiem cilvēkiem paredzētas iestādes. Tagadējā RPNC bija Baltijā pirmais Tam Kungam tīkamais iestādījums, oficiāli nodēvēts par Aleksandra augstumu slimnīcu. Tās pirmais direktors Jelgavā dzimušais ārsts Oto Hūns jaundibināto veidojumu atklāja 1824.gada 21.septembrī, un kopumā šeit bija paredzēta vieta 221 cilvēkam, taču vājprātīgie aizņēma tikai ceturtdaļu no visa. "Te uzturējās arī vieglāk noziegušies katordznieki. Tātad te bija tā saucamais pārmācību nams, tāpat arī darba nams, kur sliņķus lika pie darba. Bija arī nabagmāja un veneriskā slimnīca," ar slimnīcas vēsturi iepazīstina Bendrāte. Ārzemju izglītību baudījušais Hūns slimnīcu vadīja ļoti saimnieciski, vienlaikus priekšplānā izvirzot garā vājo pacientu vajadzības. Par to stāsta arī tā laika iestādes statūti, kuros bija atrunāta gan iecietīga attieksme pret pacientiem, gan taupīga saimniekošana. "Tā kā iestādes mērķis ir darīt labu un palīdzēt nelaimīgajiem un cietējiem, ir nepieciešams cilvēciski draudzīgs noskaņojums, līdzcietība un labestība, kā arī ar nebeidzamu degsmi jāievēro iestādes intereses, jo tai ir uzticēta uzraudzība pār šiem cilvēkiem. (..) Lai iestādes inventārs tiktu labi uzturēts un visās iespējamās lietās tiktu ievērota taupība, neliedzot nepieciešamo. Jāiepērkas visizdevīgākajā laikā, kad tirgū uzturlīdzekļi ir vislētākie." Lielu daļu produktu izaudzēja turpat slimnīcas dārzā, kura kopšanā tika iesaistīti arī pacienti. Vienā no dārza stūriem auga drogas, kuras izmantoja dažādu tinktūru, tēju un uzlējumu pagatavošanai. Tolaik tie bija galvenie ārstniecības līdzekļi. Hūns Aleksandra augstumiem prata piesaistīt arī privāto finansējumu, organizējot tur tikšanās ar mecenātiem. Tāpat divus gadus pēc iestādes atklāšanas darbīgais direktors sarīkoja arī pacientu mākslas darbu izstādi. Vairāk par Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra vēsturi lasiet žurnāla Sestdiena 19.-25.septembra numurā!