Taču viņš, neskatoties uz it kā solīdo vecumu, vispār ir ideju pilns kā suns ar blusām. Pēc Vasarieša iniciatīvas Staburagā izveidots Latvijā pirmais dienliliju dārzs, Vecumniekos atjauno veco parku, pat mazpulcēniem tiek dāvinātas lilijas, bet ar vienu noteikumu: ja viņiem paliek pāri, lai dod atkal tālāk.
Nujā, es ceru, ka tā arī notiek. Katrā ziņā nav neviena mazpulcēna Latvijā, kuram nebūtu no mums, no Lilium Balticum, lilijas — ja viņš nav iznīdējis vai ūdensžurkas nav sīpolus apēdušas. (Pēkšņi ieskanas Vasarieša kunga mobilais. Viņš atkal koķetē ar kādu sievieti. Cik noprotu, viņa lūdz aizsūtīt mēneszemenīšu sēkliņas.) Tā mēneszemenīšu afēra ir pa visu Latviju aizgājusi! Šī dāma, kas no Rūjienas zvanīja, internetā atradusi informāciju.
Tas notika pirms gadiem četrdesmit — pie Brīvības pieminekļa iepazinos ar franču laulāto pāri. Piegāju pie viņiem klāt un, kā saka, izprovēju savas franču valodas zināšanas. Izrādās, ka viņš ir ārsts — mesjē Busārs. Paņēmu viņa Francijas adresi — domāju, varbūt var noderēt, un pēc kāda laika uzzinu, ka Rietumos izplatītas mēneszemenes, kuru Latvijā tolaik nebija. Uzrakstīju Buasāra kungam, un viņš man vēstulē atsūtīja pāris saspiestu odziņu, bet katrā ir simts sēkliņu. Izaudzēju un tad es visās Latvijas rajonu avīzēs publicēju rakstu, cik mēneszemenītes ir garšīgas un veselīgas, un apsolīju par skaitām acīm gribētājiem aizsūtīt sēkliņas.
Otrreiz es šo afēru taisīju, kad man uzradās mēneszemenītes ar divreiz lielākam ogām. Atkal uzrakstīju kolosālu rakstu žurnālā. Bet man tur bija ierakstīts arī viens īpašs teikums. Ka es tās odziņas izsūtu par skaistām acīm (protams, priekšroka blondīnēm un vispār dāmām), un, ja kāds grib man izrādīt cieņu vai godu, vai patikšanu, vai mīlestību, lai piezvana pa telefonu 90006787, līdz ar to ziedojot vienu latu Likteņdārzam, kas top kā dāvana Latvijai 100.dzimšanas dienā uz salas Daugavā, pretī Koknesei, un kurā arī man bija gods iestādīt vienu no simts ābelītēm.
Nu, lūk! Raksts parādās žurnālā, redaktors visu publicējis kā vajag, vienīgi bija izsvītrojis teikumu par telefonu. « Pēc kāda laika redaktors atkal man zvana: «Mēs tagad gribētu aizbraukt tām sēkliņām pakaļ.» Es saku: «Redaktora kungs, man visas sēkliņas ir sapuvušas!» — «Nevar būt! Kā tas iespējams?!» — «Sēkliņas var sapūt tāpat, kā jūs varat izlaist teikumu, kura dēļ es vispār rakstu rakstīju.» Ziedojumu vākšana Likteņdārzam bija pati pamatideja! «Kā lai to laboju, kā lai laboju?...» Izgudrojām, ka reizē ar sēkliņu sūtījumu un vēl nākamajā žurnāla numurā viņš atgādinās, lai piezvana pa norādīto telefonu.
Droši vien, jo nupat, kopš 12. maija, jūsu vārds publiskots arī uz plāksnītes pie Likteņdārza pagaidu informācija ēkas, kur tiek atspoguļoti Likteņdārza lielākie atbalstītāji.
Man vienmēr ir ticība, ne ticība –– ja es kādam cilvēkam ko labu varu padarīt, tad nekad to nepalaižu garām. Bet es ar nožēlu konstatēju, ka ir ļoti mazas manas iespējas.
Gribas vēl vairāk?
Tieši tā. Katrā gadījumā es izliekos brašāks, nekā patiesībā esmu. Bet man ir vēl viens supergājiens, par ko neesmu izstāstījis!
Visu interviju ar pozitīvistu Jāni Vasarieti lasiet 6. jūlija Sestdienā!