Grūtupa likums

Kad bija intervija ar viņu kādā avīzē vai žurnālā, tā bija kā garantija, ka šo numuru pirks. Kad iznāca viņa sarakstītās dokumentālās prozas grāmatas, tās uzreiz iekļuva pirktāko skaitā. Kad viņš viens pats pastaigājās pa Rīgas centru, daudzi atskatījās, un dažs labs droši vien nobrīnījās: "Nebaidās..." Kad 16.jūnija rītā Latviju pārskrēja ziņa, ka Andris Grūtups esot pats aizgājis no dzīves, daudzi jo daudzi, sākot ar tiem, kuru aktivitātes viņš bez lieka trokšņa atbalstīja kā dāsns mecenāts, un beidzot ar skauģiem un nelabvēļiem, kuru pazīstamajam advokātam bija pulka, sajuta: viņa pietrūks. Grūtupam pašam pietrūka tikai laika, lai gan taisnība tiem, kas saka: jau neārstējami slims, viņš vēl spēja izdarīt daudz vairāk nekā daudzi veseli. Mūža nogalē viņš arī latviešus mudināja necerēt uz brīnumiem, bet rīkoties atbilstoši valstiskajai pašcieņai un stājai, un tad vairs nav jāšausta sevi, raizējoties par to, kas nākamajā brīdī notiks. Pirmais vīrieša pienākumsLatviešu jaunekļiem netipiskā vēlme dienēt krievu armijā Grūtupam jaunībā acīmredzot radās, iztēlojoties un gribot atdarināt vectēvu. Ņikita Filatovs (1994–1915) pēc Maskavas Valsts universitātes Juridiskās un tautsaimniecības fakultātes absolvēšanas 1911.gadā tika iecelts par Kurzemes guberņas valsts kases kolēģijas sekretāru, sākoties Pirmajam pasaules karam, brīvprātīgi pieteicās frontē, piedalījās kaujās, saņēma apbalvojumus, ierakumos apsaldēja nieres un hospitālī mira. Armijas pieredzi Grūtups vērtējis ļoti atzinīgi, uzsvērdams, ka tur ieguvis izcilu fizisko formu, kuru lieliski uzturēja līdz pat liktenīgās slimības sākumam, un arī samazinājis alkohola lietošanas apjomu (no 1992.gada Grūtups to nelietoja vispār). Kareivīgu stāju viņš nezaudēja arī mūža galā Latvijas notikumu vērtējumos. Mūsu pēdējā intervijā šopavasar, kad advokāts iestājās par obligātā militārā dienesta atjaunošanu Latvijā, viņš Krievijas aktivitāšu dēļ radušos jauno ģeopolitisko situāciju vērtēja ne tikai kā satraucošu, bet arī kā cerīgu, jo nācijas rūdot karš: "Nav ļaunuma bez labuma - šī konfliktsituācija mums dod izcilu iespēju mobilizēties!" Šajā intervijā Grūtups pieminēja arī tēmu, par kuru vairākas reizes bija publiski izteicies pēdējos gados, par piekto kolonnu Latvijā. Vaicāts, vai Latvijā Putina īstenotās russkij mir atjaunošanas sakarā no tās būtu jābaidās, viņš atbildot pierādīja, ka mēdz arī izcelties ar visai kontraversālu viedokli: "Atbildu pilnīgi atklāti, citējot piemēru no Krievijas vēstures: 1941.gada oktobris, Maskava, vācieši vietām ir tikai 30-40 kilometru no galvaspilsētas. Virspavēlnieks pieņem lēmumu par speciālas motorizētas 5000 cilvēku lielas NKVD brigādes radīšanu, kuras vienīgais uzdevums ir izķert un uz vietas nošaut visus panikas cēlājus, spiegus un tos, kuri var sabotēt. Vairs nekādu kriminālprocesa kodeksu, pavēle ir nošaut uz vietas! Būtu grēks neizmantot kaimiņvalsts vēstures pieredzi. Kāpēc ekstrēmā situācijā nevarētu darboties attiecīga Iekšlietu ministrijas brigāde, komplektēta no operatīvajiem darbiniekiem, kuru priekšrocība ir tā, ka viņi pazīst publiku, un militāristiem, kas neraustās, bet šauj? Rīgā pietiktu ar pusi tādas brigādes, kāda 1941.gadā bija Maskavā."      Grūtupa likumsLaiku no 1987. līdz 1992.gadam Grūtups sauca par vienu no skaistākajiem mūžā, jo vēlāk tautas un tās ievēlēto kalpu vienotības sajūta zudusi un par modes lietu kļuvusi deputātu lamāšana. Uz Saeimas vēlēšanām Grūtups vairs nekandidēja. Tad arī radās leģendas, ka viņš savām vajadzībām uzrakstījis namīpašumu denacionalizācijas likumu, lai pašam pietiktu darba līdz mūža galam.Advokātam Linardam Muciņam pozitīvākās atmiņas par Grūtupu saistās ar laiku, kad abi bija AP deputāti un darbojās ekonomikas komisijā. Šī komisija ielika nākamās uzņēmējdarbības pamatus, vadoties no uzskatiem, "kādi nu mums tajā laikā bija - ļoti liberāla pieeja". Denacionalizācijas likumu sakarā Muciņš par absolūtām muļķībām un meliem sauc apgalvojumus, ka to Grūtups sarakstījis savtīgās interesēs: "Šie likumi vispār ir īsi kā telegramma, pamatprincips bija viens - atjaunot īpašumtiesības! Skaidrs, ka dzīvojamo māju atdošana bija taisnīga. Šodienas parlaments vispār nespētu pieņemt tādus likumus, zarniņa par plānu. Protams, mums bija arī zināms revolucionārais romantisms un kļūdas." Arī ekspolitiķis Jānis Lagzdiņš, kurš Grūtupu atceras kopš kopdarbības otrajā Tautas frontes valdē, liekot roku uz sirds, var apgalvot, ka Grūtupu, izstrādājot denacionalizācijas likumus, nevadīja kādas merkantilas intereses. "Augstākajā padomē mēs bijām pārliecināti, ka mūsu misija ir atjaunot taisnīgumu, atjaunot to labo, kas bija, pirms mūs pārtrauca krievu okupācija. Viens no soļiem bija atdot īpašumus visvairāk cietušajiem, represētajiem, maksimāli nākt viņiem pretī, un šo īpašumu atguvēju lielākā daļa ir latvieši. Grūtupu vadīja absolūts ideālisms, pārliecība par to, ka tas ir taisnīgi."Politiski ietekmīgsJau Tautas frontes laikā Grūtups no pārējiem valdes locekļiem, atšķīries ar to, ka nevēlējās zīmēties pirmajās rindās, stāsta Jānis Lagzdiņš, piebilzdams: "Bet viņam bija man līdz šim brīdim neizprotama prasme iegūt autoritāti un ietekmi. Andris nekad nepacēla balsi, bet tajās retajās reizēs, kad viņš uzstājās no Augstākās padomes tribīnes, viņš runāja šķietami klusi, bet ļoti loģiski un precīzi. Kad viņš runāja, zālē iestājās klusums. Viņš prata izvēlēties pareizos sadarbības partnerus un draugu loku. Tie bija ļoti ietekmīgi cilvēki. Milzīgu lomu spēlēja tas, ka viņa draugu lokā bija bijušie AP deputāti, kas ieņēma un joprojām ieņem ļoti ietekmīgus amatus. Tomēr galvenais ietekmes avots bija nevis draugi, bet Grūtupa īpašību kopums, kas cilvēkiem, kuri ar viņu kontaktējās un strādāja, lika viņu respektēt."Lielas aizdomas par Grūtupa godaprātu cēlās bēdīgi slavenajā "triju miljonu" lietā, kad advokāts tika turēts aizdomās kā galvenā figūra Latvenergo maksāto triju miljonu latu pazušanā. 1997.gadā tieši no Grūtupa biroja esot nākusi ideja Latvenergo parādu cedēt kādai ārzonas firmai, kas par starpniecības pakalpojumu paņēma trīs miljonus latu. Kas bija patiesie ārzonas īpašnieki, nav zināms joprojām. Par saviem pakalpojumiem šajā lietā Grūtups nopelnīja 250 000 latu. Uz jautājumu, kur palika trīs miljoni, advokāts ir atbildējis, ka nezina, neesot interesējies un tikai izpildījis savu šauro advokāta funkciju: "Ja es interesētos, kur mani klienti ņem naudu un ko viņi ar to tālāk dara, tad man neatliktu laika darbam." Andrejs Panteļējevs, kurš šajā lietā vadīja Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisiju un vēlāk izteicies, ka šī lieta salauzusi viņu kā politiķi, tagad izsakās samiernieciski: pārspīlēt Grūtupa lomu tādā nozīmē, ka viņš būtu bijis briesmīgais mafijas krusttēvs, kas visu bīdīja šurp un turp, arī nevajadzētu. "Tas tā īsti nebija. Viņš tomēr bija šaura profila speciālists. Es viņa lomu Latvijas vēsturē nedemonizētu."