Laurai gribētos lauzt stereotipu, ka folkloristi ir mežā dzīvojoši dainotāji ar basām kājām un prievīti ap galvu. Viņas ikdienas tēls tam ir labs pierādījums ― košas lūpas, sprogas līdz pusmugurai, zili raiba plandoša kleita, galvā melna salmu cepure ar sarkanām rozēm un ap kaklu apliktas brangas stikla pērles. Košais izskats Lauru drīzāk liek noturēt par kādas hipsternīcas saimnieci, neļaujot nojaust, ka Igaunijā viņa vada latviešu folkloras kopu Rēvele un Latviešu nacionālās kultūras biedrību. Taču, kad Laura ietērpjas kādā no saviem tautastērpiem un ņipri saliek rokas sānos, viņa acumirklī pārvēršas par diženu sievu. Folklora viņai ir avots sevis attīrīšanai un uzlādēšanai.
Brīdī, kad viesojamies pie Lauras kaimiņvalsts galvaspilsētā Tallinā, viņas folkloras dzīve mutuļo straujāk nekā parasti. Vēl īsti nav rimies saviļņojums par tik ilgi kaldinātajiem un pirmsjāņu laikā veiksmīgi noritējušajiem Eiropas Latviešu kultūras svētkiem Briselē, kad Laurai jau jāsāk posties uz starptautisko folkloras festivālu Baltica. Katru gadu festivāls pulcē folkloristus kādā no Baltijas valstīm, un šoreiz pienākusi tieši Latvijas kārta (Baltica 2015 ilgs līdz 19.jūlijam). Laura šā gada Baltica gaidījusi jo īpaši, ne tikai tāpēc, ka festivāls tiek rīkots viņas dzimtenē: «Esmu piedalījusies Baltica arī Igaunijā. Godīgi sakot, biju vīlusies, salīdzinot ar mērogu, kādā festivāls notiek Latvijā,» atklāti saka folkloriste. Festivālā viņa piedalīsies kopā ar savu folkloras kopu Rēvele, kas pirms četriem gadiem tika izveidota pēc Igaunijas latviešu sadziedāšanās 18.novembra svinībās.
Runāt par savām gaidām Baltica festivālā nedēļu pirms lielā notikuma Laurai nebija viegli. Ik pa brīdim nācās apstāties, lai norītu kaklā iestrēgušo kamolu un atrastu īstos vārdus. Pārsteidzoši, cik patiesi un dziļi viņu aizkustina šis temats. "Pirmkārt, tu gaidi brīdi, kad satiksi simtiem brīnišķīgu cilvēku... Tur ir ļoti daudz gaišu cilvēku. No viņiem varu smelties iedvesmu, apmainīties ar mīļiem vārdiem. Svētku kulminācija vienmēr ir ļoti emocionāla, īpaši kopdziedāšana."
Lauru folklora ir vilinājusi, kopš viņa sevi atceras. "Man laimējās piedzimt ļoti īpašā laikā, kad saņēmu kolosālu dāvanu visai dzīvei - iespēju iziet caur Latvijas neatkarības atgūšanas procesu, piedzīvot dziesmoto revolūciju, pirmo Baltica. Tam bijusi ļoti liela ietekme uz manu personību un misijas apziņu. Tas nervs visu laiku ir bijis atklāts," pārliecināta Laura. Viņas senčos ir bijuši gan latvieši, gan kurši, gan līvi, taču vistuvākais šķiet tieši līvu tautas mantojums. "Bērnībā mani aizveda uz līvu svētkiem, un tur mani šī tēma tik ļoti ieinteresēja, ka joprojām uzticīgi pie tās turos. Kaut gan tikpat labi es savas saknes varētu atrast arī kuršos. Es vienkārši klausu savai asinsbalsij."
Mūsdienās latviešu kultūras mantojumam īpaša loma ir tieši ārzemju latviešu vidū - folkloras, kora un dejas tradīcijas kalpo par būtisku instrumentu saiknes saglabāšanai ar Latviju. Laura uzsver, ka ārzemēs dzīvojošie koru un folkloras kopu dalībnieki ir pelnījuši īpašu atzinību. Viņiem latviešu tradīciju piekopšana prasa krietni lielākas pūles nekā Latvijā mītošajiem pašdarbniekiem, kuriem parasti ir pieejams plašāks dažādu institūciju atbalsts. "Ārzemēs dzīvojošie velta tam ļoti daudz sava laika, jo mēģinājuma vietas bieži vien atrodas stipri tālu no dzīvesvietām. Tas ir arī ļoti nozīmīgs finansiāls ieguldījums - kolektīvi paši apmaksā telpu īri, diriģentus, deju virsvadītājus un citus speciālistus. Visticamāk, viņi paši arī sev šuj tērpus, kas ir ļoti dārgi," situāciju iezīmē Laura.
Visu rakstu par Igaunijas latvieti Lauru Šmidebergu lasiet žurnāla Sestdiena 17.jūlija numurā!