Igors Vārpa. Lidmašīnas, meitenes un kino.

81 gadu vecā vīra mūžs bijis garš, pirms sešiem gadiem sirdī ievietots kardiostimulators. "Ar grāmatām ir tā ― mani secinājumi ne visiem šķiet patīkami, tādēļ seko visādi komentāri internetā... Bet es turos gluži kā mans ledusskapis Snaige ― padomju laikā garantija tam bija trīs gadi, bet darbojas vēl šobaltdien. Es arī."Padomju laikā viņš apguvis lidotāja profesiju. Latviešu lidotājus ārpus PSRS nelaida, bet visu lielo valsti Vārpa aplidojis vairākkārt. Piloti arī ārpus lidostas bieži vien staigāja formās ― īpaši jau svešās pilsētās. "Man liels augums, glīta gaiši pelēka uniforma... Sievietēm patiku," pasmejas Vārpa. "Reiz uz ielas pienāk klāt smuka dāmīte un prasa, vai es gribētu filmēties. Domāju, ka atkal grib iepazīties, bet viņa tiešām rāda dokumentus, ka ir Gruzija film administratore. Pirmajā filmēšanās reizē strādājām pārī ar Artūru Dimiteru, ar laiku kļuvām arī par tīri labiem sobutiļņikiem (pudeles brāļiem – red.). Lomiņa man toreiz bija neliela, bet ar to viss sākās ― bildes tika izsūtītas arī uz citām studijām. Nākamā bija Turkmenfiļm ražojums "Smerti ņet, rebjata" (Nāves nav, puiši). Filmas darbība notiek maija sākumā, bet filmējām novembrī. Rekvizitores pāris nedēļu pie kailiem ķiršiem līmēja ziediņus, bet nākamajā dienā uzsniga. Nu balti bija ne tikai ķirši, bet arī viss pārējais. Aktieri pa to laiku bauda vīnu, bet palīgstrādnieki krāso zemi zaļu. Beidzot viss ir kā vajag, bet pa to laiku operators dabūjis pa aci. Kamēr viņu saārstē, pilsētiņā uzliesmo Sibīrijas mēris. Mums karantīna, ik dienu nāk daktere pārbaudīt, bet, ieraudzījusi mūsu pudeļu krājumus, nosmej, ka pie tādas dezinfekcijas mūs mēris apies ar līkumu.""Savukārt filma "Robinsona Kruzo dzīve un brīnumainie piedzīvojumi" diezgan radikāli mainīja manu dzīvi. No aviācijas jau biju atvaļinājies, pensiju saņēma sieva un bērni, bet es tikmēr visu vasaru dzīvojos Batumi, kur filmējos pirāta lomā. Bija paredzēts radīt filmu divās sērijās, bet pirāti visu filmas laiku dzēra, kāvās un ālējās. Komisija nolēma izgriezt visas šīs ainas, jo padomju pusaudžiem to nevarot rādīt. Tā nu es paliku vienā mazā epizodē, kur piebrauc laiva. Kad filmu izlaida uz ekrāna, aizgājām abi ar sievu. Jau ieraugot titrus, man ap dūšu palika tā jocīgi ― savu vārdu tur neredzēju. Bet sieva to uztvēra sāpīgi: ak tad tā tu pusgadu filmējies? Un iesniedza laulības šķiršanu."Pēc aiziešanas pensijā Vārpa nopietnāk pievērsies rakstīšanai un kļuvis par ražīgu grāmatu autoru. Galvenokārt rakstījis par Latvijas vēstures tematiku. "Biju pensijā, filmēšanas arī bija beigušās, un nebija ko darīt. Padomju laikā vismaz bija 180 rubļu pensija, un vēl 120 drīkstēju piepelnīt klāt. Ar to varēja dzīvot. Bet neatkarīgajā Latvijā mana pirmā pensija latos bija septiņi lati. Izpārdevu grāmatas, gleznas. Dabūju sarga darbu Vecrīgā. Gulēt nevar, ņēmu līdzi rakstāmmašīnu, materiālus un sāku rakstīt. Pirmā grāmata bija par leģionāriem. Izdevniecības Nordik direktors sacīja: dabū 2000 latu, tad izdosim! Divus gadus manuskripts stāvēja, tad Aizsardzības ministrija iedeva naudu. Otrajai grāmatai vairs nedeva, tā bija par latviešu karavīriem Krievijā, un šie sacīja, ka tēma nav aktuāla. Prasīju Alfrēdam Rubikam un Aivaram Lembergam. Lembergs uzreiz ieskaitīja tūkstoti izdevniecībai, bet Rubiks iedeva skaidrā divus tūkstošus dolāru. Trešo finansēja Rīgas dome. Ceturtā iznāca Jumavā, bet abas pēdējās izdeva Zvaigzne ABC."Vārpam ir savs visai provokatīvs viedoklis gan par Latvijas vēstures notikumiem, gan par mūsdienu politisko situāciju. Piemēram, viņš nepiekrīt formulējumam "Latvijas okupācija". "Redz, faktiski jau ienāca armija, ieņēma valsti. Bet vienlaikus Valsts prezidents plašsaziņas līdzekļos skaļi vēsta: "Es palieku savā vietā, jūs palieciet savās! Tā ir draudzīga palīdzība." Un vēlāk, kad Latviju uzņēma Padomju Savienībā, apstiprinot, ka visiem pilsoņiem ir "vienādas tiesības", par okupāciju vispār vairs nevar runāt. Okupēto teritoriju pilsoņiem pat bija lielākas priekšrocības ― kā nacionālajiem kadriem, piemēram. Pats to izmantoju. Deportācijas arī bija vērstas pret visām tautām. Tāpēc jautājums ir strīdīgs, un paši vien esam vainīgi."Vārpa ir pārliecināts, ka arī šodien valdībā ir tie paši "pārkrāsojušies komunisti", kas sagrābuši varu jau Tautas frontes laikā. "Savulaik pati Tautas fronte radās ar VDK atbalstu! Visi no sarkaniem pēkšņi kļuva par sarkanbaltsarkaniem un radīja politiski ekonomisko mafiju. Un tagad netiekam laukā no nabadzības, nespējam arī nomainīt valdošos. Balso, par ko gribi, iznākums tas pats!"Vairāk par Igoru Vārpu un viņa piedzīvojumiem lasiet 26.jūlija Sestdienā!