Inga Kalna: Krīze bija pamatīga un dziļa!

Strādāju ārzemēs mūzikas skolā par skolotāju. Bērni nāk apgūt instrumentu spēli, paralēli ejot vēl uz futbolla, rokas bumbas treniņiem, cirku un slēpošanu. Tas nav nekas neierasts, ja viņi neierodas uz koncertu, jo tas, redz, sakrīt ar futbolla spēlēs laiku vai arī jāiet pie draugiem svinēt dzimšanas dienu. Aizrādīt gandrīz neko nedrīkst, regulāri ir jāslavē un jāizvēlas iznteresantas dziesmiņas, pretējā gadījumā bērns var uzmest lūpu un aiziet no skolas. Kas notiek - bērniem vispār netiek iemācīts kas ir labi un kas ir slikti ( paškritika ir gandrīz neiespējama, jo viss tak ir ļoti labi! ) . Netiek iemācīta atbildības sajūta. Netiek iemācīts strādāt un piespiesties. Un kas ir trakākais, arī vecākiem tas viss liekas normāli un aizrādījumus dzirdēs skolotājs un ne bērns. Jautājums - kā šis bērns tiek sagatavots dzīvei, darbam? Viss tiek darīts kaut kā, jo omei un opim tak vienalga ir prieks. Un ne jau jāšanā vai futbollā viņiem ir augstāki sasniegumi. Par to ir runa I. Kalnas intervijā. No komentāriem liekas, ka mūsu cilvēki arī sāk kļūt aizvien rietumeiropiskāki un uz prieku vien orientēti.... Dziemzēl nemākam mēs paņemt no rietumiem to kas labs un atstāt to kas mums pašiem ir bijis un ir labs.

Jācer, ka māksliniece tomēr domā nedaudz savādāk, nekā izsakās. Proti, cerams, ka viņa domāja, ka tiem, kas ir mākslinieki sava prieka pēc, nav morālo tiesību plātīties ar savu mākslu kamēr kāds eksperts to nav atzinis vai viņi ir aicināti to darīt. Arī pasaules trīs labākie, kādu brīdi ir bijuši nr.150, kamēr kāds viņus ir iedrošinājis un atbalstījis kļūt par nr. 1 un 2. Es arī daru daudzas lietas sev par prieku, tai skaitā trinkšķinu klavieres, kāpju klintīs, darinu podus un iekārtoju dārzu, adu, apzīmēju sienas sava bērna istabā, apgleznoju zīdu, utt. Tas man sagādā ļoti, ļoti lielu prieku, un dažreiz arī citiem. Es zinu, ka nekad nevienu no šīm lietām es nenoslīpēšu, jo ne uz vienu no tām man nav izteikts talants un nav laika, lai ar lielām pūlēm koncentrētos tikai uz vienu lietu, tādējādi zaudējot dažādību un prieku par to. Un es piekrītu mammas komentāram, būtu briesmīgi, ja ļautu izpausties tikai labākajam 3 ... vai tad tā nav garlaicība un aprobežotība. Turklāt, arī 1, 2 un 3 bieži vien ir subjektīvi. citam Nr 1 it tikai īslaigīca popularitātes upuris, kamēr 5 un 6 ir pastāvīgas vērtības ...

Ļoti laba intervija, man patika. Kaut kas cilvēcīgs, nenogludināts un patiess. Vietām lasīju vairākas reizes un drebinājos, jo esmu jutusies līdzīgi, kā Inga tajās dejās. Tas bija, kad klasē no 30 mammām tikai man un vēl kādai šķebināja Jurīša mātes atnestie, ar krepapīru apdarinātie Adventes vainagi, bet vispārējā sajūsma sita augstu vilni, jo Jurīša māte citu neko nemāk, sēž mājās un taisa bezgaumīgus sūdus, bet visiem jāpriecājas, jo cilvēks, taču, tos darinājis ar prieku, tas nekas, ka citiem nāk vēmiens. Intervija, kas uzlādē,atšķirībā no Lattelecoma šefa intervijas "Klubā",dažus mēnešus atpakaļ. Lai Ingai veicas!

"Cilvēki ir neizglītoti, aprobežoti un garlaicīgi," teica operdziedone Inga Kalna, aizmirstot piebilst: "un - vīzdegunīgi."