Parādi man pavasari

Nupat Spēlmaņu naktī par gada labāko lielās formas izrādi tika atzīta režisora Vladislava Nastavševa Asins kāzas Nacionālajā teātrī. 2. decembrī Nastavševs ar izrādi Peldošie – ceļojošie. II daļa debitē Dailes teātrī. Krievu sudraba laikmeta dzejnieka Mihaila Kuzmina romānu, pēc kura tapušas abas Peldošo – ceļojošo izrādes (pirmā 2014. gadā iestudēta Jaunajā Rīgas teātrī), tulkojusi Aija Uzulēna. 90. gadu sākumā viņai, tāpat kā kursabiedrenēm Teātra fakultātes Nacionālā teātra kursā, vieta teātrī neatradās, Aija studēja vēlreiz un tagad ir pazīstama vispirms kā tulkotāja, lai gan, minot viņas vārdu, daudzi uzreiz atceras arī Garkājtētiņa radiolasījumus. Vēsturnieki, Baltā viesnīca, Baudot Pavlovu, Putina Krievija, Vecāku guļamistaba, Šoka doktrīna – šīs ir tikai dažas no Aijas tulkotajām grāmatām. Tagad viņa lasa laikmetīgo spēles mākslu kursu RISEBA maģistrantūras studentiem. "Nesen uzdevu viņiem to, ko pašlaik darām mēs, – interviju izrādes formā," stāsta Aija, intervijā atklājot ne tikai Nastavševa izcilības pamatus, bet arī to, kāpēc līdz šim nav emigrējusi un kāpēc taisās to darīt.

Vladislavu Nastavševu pazīsti jau sen?

Iepazināmies manā trešo studiju laikā 2011. gadā Dirty Deal Teatro. Es tur taisīju vienu gabalu, un viņš paralēli uzveda izrādi Puiši smaržo pēc apelsīniem. Mihaila Kuzmina Peldošos – ceļojošos viņš man piedāvāja tulkot pirms trim gadiem. Jau pirms tam biju viņam tulkojusi vienu lugu – Jevgēnija Haritonova Dzin. Nastavševa piedāvājumi man atvēra veselu literatūras pasauli. Peldošie – ceļojošie ir ar brīnišķīgu humora izjūtu rakstīts darbs, kurā simt gadu sena valoda skan tā, it kā to būtu rakstījis mūsdienu autors. To tulkot bija īsta bauda. Tu jau redzi bildēs to, ko tulko. Nākamais atklājums nāk tad, kad to ieraugi cita cilvēka, proti, Nastavševa, bildēs. Lai ko Vlads ņemtu, viņš vienmēr rada kaut ko pilnīgi negaidītu. 

Kādi bija tavi iespaidi no Peldošo – ceļojošo pirmās daļas izrādes?

Brīnišķīgi! Redzēju arī dažas neizmantotas sižeta līnijas, kuras man būtu likušās interesantas, toties citi akcenti bija spilgtāki, nekā biju iztēlojusies. Nastavševa tēlu sistēmas vienmēr ir pārsteidzošas. Ārkārtīgi spēcīgs režisors! Nevienu necitē, viņam pietiek pašam savu ideju.

Vai tev, zinot krievu valodu, krievu lugas negribas labāk dzirdēt krieviski?

Man krievu valoda nav tik svarīga kā te daudziem. Zinu, ka tāda diskusija pastāv, piemēram, Indra Roga apgalvo, ka tulkojumā no krievu valodas daudz kas tiekot zaudēts. Es tam nepiekrītu un nekad nepiekritīšu. Man tāds uzskats liekas bezatbildīgs un bez cieņas pret dzimto valodu. Adekvāts tulkojums neatpaliek no oriģināla. Manuprāt, to pierāda Meistara un Margaritas Ojāra Vācieša tulkojums.

Kāpēc Peldošo – ceļojošo otrā daļa būs Dailes teātrī, nevis Jaunajā Rīgas teātrī?

Tikai procesā noskaidrojās, ka būs divas izrādes, sākumā Nastavševs bija domājis taisīt visu vienā gabalā. Taču no pusgabala jau sanāca vesela izrāde. Kad tika pateikts, ka būs arī otra, tā man bija liela intriga, jo otrā daļa ir ārkārtīgi interesanta dinamikas ziņā. Tur ir lauku daļa, kas izpalika pirmajā, tā ir visasprātīgākā, un arī ugunsgrēks kafejnīcā. Vlads labi zina, ko dara. Viņš negrib materiālu sablīvēt un pazaudēt, labāk uztaisa divas izrādes. Kāpēc otrā daļa tika pārcelta uz Dailes teātri, nezinu, bet nedomāju, ka tas būs zaudējums. Arī Daile ir pelnījusi kaut ko labu savā dzīvē. 

Ko aktierim nozīmē strādāt ar Nastavševu?

Esmu dzirdējusi, ka nav viegli, bet, strādājot ar lieliem māksliniekiem, ar to ir jārēķinās. Nastavševs ir arī komponists un vizuāli orientēts cilvēks, un pieļauju, ka viņam nav viegli pateikt, ko viņam vajag. Aktiera profesija ir grūta jau tajā ziņā, ka arī tad, ja režisors spēj tev pateikt, ko viņš grib, tu vēl nevari saprast, ko viņam piedāvāt, lai viņu apmierinātu. Nastavševs, cik es zinu, formulē savu režisorisko pasūtījumu metaforiskos, intuitīvos tēlos. Piemēram, brīnišķīgajā izrādē Mitjas mīlestība aktieri bija tā pārmēģinājušies, ka viņiem tecēja asinis pa degunu, – izrāde bija fiziski grūta, vertikālā vidē uz stieņiem, un Nastavševs turklāt uzdevumus formulējis apmēram tā: "Parādi man pavasari."

Bet rezultātu Nastavševs panāk izcilu.

Jā, bet ar lielām mokām. Domāju, arī viņam pašam nav viegli. Tajā pašā laikā, piemēram, izrāde Cerību ezers rāda – ja tu papūlies "iebraukt" viņa sistēmā, visi ir ieguvēji, rodas absolūti oriģināli mākslas darbi. Šādi mākslas darbi nemaz nevar tapt viegli. Mākslas darbi rodas mokās, kā rakstīja Māris Melgalvs. 

Kā strādā Alvis Hermanis, esi redzējusi?

Nē, bet esmu lasījusi brīnišķīgu bilingvālu grāmatu itāļu un angļu valodā, tā būtībā ir vienas teātra antropoloģes izsekojums izrādes Vilkmuižas jaunkundzes tapšanai. Šī grāmata ir vienkārši mīlestības dziesma Hermaņa darba metodei, absolūti savaldzināta cilvēka lielā godbijībā rakstīts darbs. Hermanim ir krievu teātra skola, ko viņš arī neslēpj, plus improvizācija.

Kā tu sāki studēt aktieros?

Stājos divas reizes. Pirmo reizi 18 gadu vecumā, Hermaņa kursā, tad vienā no pēdējām iestājeksāmenu kārtām aizbēgu, jo nobijos no tās vides, tās atmosfēras, nebiju tai gatava.      

Kas tai vidē nebija labs? Pārāk retināts gaiss?

Tāda koncentrācijas nometnes atmosfēra. Ķimele vāca kursu...

Iznāk, ka tu no Māras Ķimeles nobijies.

Jā, ja godīgi. No Ķimeles, no Hermaņa ģīmja. Es tam pēc savas vidusskolas un vientuļās dzīves ar audžumāti nebiju sagatavota. Bet 20 gadu vecumā mēģināju vēlreiz, tad bija Nacionālā teātra kurss, un viss bija citādi. Eksāmenu atmosfēra bija pavisam cita, ar humoru, komisijā Alfrēds Jaunušans, Helēna Romanova... Meitenēm bija 25 pretendentes uz vienu vietu, bet tiku uzņemta.

Ko darīji pēc beigšanas?

Pēc beigšanas mēs visi bijām uz ielas. Nevienu meiteni no mūsu kursa nepaņēma teātrī. Pēc pusgada arī sākās barikādes. Tajā laikā strādāju Nacionālajā teātrī par apkopēju – man tik ļoti tur gribējās, ka, netikusi par aktrisi, iestājos par apkopēju. Staigāju tur kā dzīvs pārmetums garām dažam režisoram – ar cerību, ka varbūt viņam paliks manis žēl. Nekā. Barikādes redzēju no Nacionālā teātra skatpunkta. Kā tagad atceros, ka Juris Lisners sēdēja un pa telefonu prasīja sievai, vai vakarā mājās būs kas garšīgs, ko ēst…     

Visu sarunu ar tulkotāju un aktrisi Aiju Uzulēnu lasiet šīs nedēļas žurnāla SestDiena numurā!