No 27.marta ikviens var mazliet paraudzīties uz pasauli viņa acīm, jo Mūkusalas mākslas salonā atklāta Jura Dimitera gleznu un plakātu izstāde.
Ņemot vērā, ka mūsdienu Latvijā plakātu mākslas uztvere lielākajā daļā sabiedrības notrulinājusies, šis notikums ir kā glāze svaigas sulas no kultūras bērzu birzītes. Tiesa, tā nāk no ironiskā smīnā savilktas mutes ar to cilvēku rakstura, sabiedrības un politiskās sistēmas kritiku, kāda piemīt politnekorektajam Jurim Dimiteram. Viņš provocē gan mākslā, gan sarunās un nevairās, drīzāk gan otrādi, paust savus kapitālistiskajā Latvijā nepopulāros kreisos uzskatus. Tiesa, viņš vismaz reizēm paironizē arī pats par sevi.
«Nekad neesmu bijis aktīvs cīnītājs, kura dzīve ir kā arguments viņa domām. Esmu konformists un kolaboracionists, kurš sadarbojas ar visiem režīmiem, ieskaitot tagadējo. Neviena vara nav laba principā, tāpēc — kāda nozīme, kura no tām attiecīgajā vēstures periodā nosaka dienas kārtību?» Piemēram, Imants Lancmanis atklāti atzinis, ka, viņaprāt, labākā iekārta ir monarhija, bet ar piebildi — lai tā būtu apgaismota. «Es piekrītu,» saka Juris Dimiters. «Taču reāli viņam labākā vara bija tā, kura deva iespēju atjaunot Rundāles pili. Un padomju varu savā ziņā var dēvēt par monarhiju.»
Mākslinieks uzskata, ka mēs dzīvojam pasaulē ar antihumānu kodolu. Agrāk vai vēlāk sāksies šī kodola reakcija, kurai sekos sabiedrības mutācija. Kurā virzienā tā attīstīsies? «Jau bijuši izmisīgi mēģinājumi šo kodolu revidēt un kaut ko pēc būtības pasaulē mainīt. Pirmais to darīja Jēzus Kristus, tad nāca 1917.gada revolūcija, un visbeidzot — fašisti. Visiem šiem notikumiem un personībām mērķi bija līdzīgi. Viņi visi gribēja atbrīvoties no ļaunuma. Viens to saskatīja ļaunā šķirā, otrs — sliktā rasē. Katrs no šiem virzītājspēkiem redzēja, ka pasaulē ir ļaunums, kas jālikvidē, teiksim, kā Kristus, kurš iegāja baznīcā un izspārdīja naudas mijēju galdus.»
Ikvienai varai piemīt tieksme vēstures notikumus piemērot savām interesēm. Cilvēka dzīvē notiek līdzīgi. «Arī es notikumus piemēroju sev,» neslēpj Dimiters. «Ja mēs būtu pilnīgi brīvi un nepiemērotos arī paši, situācijas varētu kļūt bīstamas, jo — apkārtējās pasaules nekontrolētas. Katrs varētu ikvienam oponentam sist pa galvu. Bet mēs taču esam kulturāli cilvēki. Ko man nozīmē kultūra? Dresūru. Kā cirka dzīvniekiem.» Kas tad ir brīvība? Iespēja darīt visu, kas ienāk prātā? «Jā,» saka mākslinieks. «Tā nozīmē iekšēju sajūtu. Un cilvēki pirms viduslaikiem bija daudz brīvāki par mums. Mēs esam daudz vairāk likumpaklausīgi. Beigās līdzināmies nevis Robinam Hudam, bet tādām sociālām skrūvītēm.»
Juris civilizācijai noteicis, kā pats atzīst, diezgan pesimistisku diagnozi. Tas nu tā kā būtu paveikts, bet paliek jautājums — ko darīt tālāk? «Ja diagnoze ir tik smaga, viegla terapija nevarētu līdzēt. Nepieciešamas ķirurģiskas manipulācijas. Diemžēl cilvēks mācās tikai no kļūdām, triecieniem un katastrofām. Kamēr nebūsiet pakritis, nevienu neklausīsiet. Ir jāsāp tā, ka saprotat — tagad jāsāk uzmanīties.»
Tādas planētas zīmes kā zemestrīces, klimata izmaiņas, cunami un reģionālie kari laikam nav pietiekami nozīmīgas. «Pretēji acīmredzamajam, visa šļura turpinās. Nekādas skaidrības. Medijos viss tiek iepakots korektos tekstos, un to sauc par demokrātiskajiem procesiem. Kāds savulaik teicis, ka katrai kļūdai ir savs uzvārds. Vai kāds to apzinās un sauc pie atbildības? Nē.»
Visu rakstu par mākslinieku Juri Dimiteru lasiet žurnāla Sestdiena 28. marta – 3. aprīļa numurā