Cilvēkiem, kas Ziemassvētku dāvanu iegādi vienmēr atliek uz pēdējo brīdi, šogad vismaz ir labs attaisnojums: vispirms jāsagaida 21.decembris, lai redzētu, vai nebūs pienācis sen daudzinātais pasaules gals. Kāda jēga tērēties par dāvanām, ja šogad mūs apciemos nevis Ziemassvētku vecītis, bet gan daudz tumšāki spēki?
Ja nākamnedēļ patiešām iestāsies pasaules gals, visticamāk, tas tiks izziņots nevis ar eņģeļu bazūnēm, bet gan trauksmes sirēnām, ko nelaimes brīdī izmanto, lai pievērstu cilvēku uzmanību. Kas jādara, ja atskan trauksmes sirēna? Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) vēsta, ka šādā gadījumā jāieslēdz TV vai radio, lai iegūtu informāciju par notikušo un saņemtu turpmākās rīcības instrukcijas.
Daudz lielāka uzmanība sabiedrības gatavošanai ārkārtas situācijām tika pievērsta padomju laikā, kad PSRS centās sagatavot savus pilsoņus aizsardzībai pret dažādiem draudiem, piemēram, «imperiālisma nometnes» plānoto atomkaru. 1979.gadā izdotā civilās aizsardzības brošūra Tas jāzina un jāprot katram apraksta pamatprincipus, kā rīkoties gadījumā, ja valsts kļuvusi par uzbrukuma mērķi. «Ja signāla laikā jūs esat mājās, nekavējoties izslēdziet sildaparātus, gāzi, nodzēstie krāsnī uguni. Apģērbiet bērnus, paņemiet individuālos aizsardzības līdzekļus, dokumentus, sagatavotās mantas, pārtikas un ūdens rezerves, izslēdziet elektrību un ātri dodieties uz patvertni (paslēptuvi),» rakstīts brošūrā.
Ņemot vērā, ka šie padomi sacerēti atomkara gadījumam, Sestdiena nosprieda, ka tie varētu noderēt arī aizsardzībai pret citām ne mazāk draudīgām kataklizmām, piemēram, pasaules galu. Taču izrādās, ka mūsdienu Latvijas pilsonis šādiem gadījumiem ir krietni mazāk sagatavots nekā viņa padomju priekštecis. Ar pārtikas krājumiem ilgstošam laikam nodrošinājies tikai retais pilsētnieks, gāzmaskas ir vēl lielāks retums nekā mandarīni padomju pārtikas veikalā, bet gandrīz visas bumbu patvertnes ir aizlaistas postā.
Sestdiena apmeklēja vienu no šādām patvertnēm, kas padomju laikā izveidota pie rūpnīcas Sarkanais kvadrāts (Maskavas ielā iepretim tirdzniecības centram Dole). 1100 cilvēkiem paredzētā patvertne uzbūvēta pirms 40 gadiem; plašās telpas 760 kvadrātmetru platībā bija aprīkotas, lai rūpnīcas strādnieki bez bažām varētu pārciest ienaidnieka uzbrukumu. Patvertne bija aprīkota ar konservu krājumiem, medikamentiem, gāzmaskām un citām ārkārtas situācijā nepieciešamām precēm. Tagad par patvertnes kādreizējo godību liecina tikai aprūsējusi plāksnīte krievu valodā, kas saglabājusies pie ieejas durvīm. Lejā kļūst skaidrs, ka pašlaik patvertne nav īpaši piemērota viesu uzņemšanai, jo visapkārt valda tumsa, grīda ir klāta ar ledainu ūdeni, kas sniedzas pāri potītēm. Kad telpas vēl nebija iekarojis ūdens, patvertnē acīmredzot mēdza iegriezties bezpajumtnieki un grādīgās dziras cienītāji; par viņu jautri pavadītajiem brīžiem tagad liecina vien iztukšota degvīna Hļebnaja sļeza pudele, kas mētājas uz grīdas.
Līdzīgā stāvoklī kā Sarkanā kvadrāta patvertne ir lielākā daļa padomju laikā veidoto aizsargbūvju. 2008.gada Iekšlietu ministrijas informatīvais ziņojums liecina, ka valstī bija saglabājušās 311 aizsargbūves. Gandrīz visas bija neapmierinošā tehniskā stāvoklī. Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas aprēķiniem 233 aizsargbūvju atjaunošana izmaksātu vairāk kā septiņus miljonus latu, bet uzturēšanas izdevumi būtu gandrīz 1,4 miljoni latu gadā. Šādi tēriņi atzīti par nelietderīgiem, jo šīs aizsargbūves katastrofas gadījumā nodrošinātu ar patvērumu tikai 5% valsts iedzīvotāju. Tādēļ tika ieteikts likvidēt visas 311 esošās aizsargbūves.
VUGD vecākais inspektors Ivars Nakurts spriež, ka patvertņu atjaunošana prasītu pārāk lielus ieguldījumus. «Padomju laikā civilās aizsardzības uzsvars tika likts uz gatavošanos kodolkara draudiem, bet tagad mums Latvijā nopietnākais ir dabas katastrofu risks. Vai mums ir tāds apdraudējums, ka varētu rasties nepieciešamība izmantot patvertnes? Domāju, ka ne,» secina Nakurts. Viņš norāda, ka ārkārtas situācijās, kad cilvēki spiesti pamest savas mājas, pašvaldības viņus var izmitināt skolās un citās ēkās, kur pieejama ēdnīca, var ierīkot guļvietas, nodrošināt nepieciešamos higiēnas un sanitāros apstākļus.
Atšķirībā no padomju laika valsts vairs neveido konservu un citu pārtikas produktu krājumus, jo šī sistēma atzīta par nelietderīgu. Pārtikas iepirkšana un uzglabāšana prasītu lielus izdevumus; produktiem ir ierobežots derīguma termiņš, tādēļ pirms termiņa beigām nāktos domāt, kā tos realizēt. Savu mūžu nokalpojušas arī padomju laikā ražotās gāzmaskas, bet jaunu krājumu veidošana izmaksātu ļoti dārgi. Pat ja gāzmaskas būtu visiem pieejamas, mūsdienās tikai retais mācētu tās pareizi lietot. Padomju laikā darba vietās un mācību iestādēs regulāri notika civilās aizsardzības apmācība, bet tagad attiecīgo iemaņu apgūšanai pievērsta daudz mazāka uzmanība. Agrāk augstskolu studentiem vajadzēja apgūt obligātu civilās aizsardzības kursu, bet pēdējos gados tas pazudis no augstskolu programmas.
Ārkārtas situācijām VUGD iesaka turēt rezervē:
sērkociņus, kabatas lukturi, petrolejas lampu
gāzes (spirta) plītiņu
radio ar rezerves baterijām
medicīnisko aptieciņu un nepieciešamās zāles
dzeramo ūdeni un pārtikas rezerves, kas glabājamas ārpus ledusskapja
skaidru naudu
Kā rīkoties ārkārtas situācijā:
http://www.vugd.gov.lv/lat/drosibas_padomi/civila_aizsardziba
VUGD buklets ar vērtīgiem padomiem civilās aizsardzības jautājumos:
http://www.vugd.gov.lv/files/textdoc/buk_civ_aizsardziba.pdf
Padomju laikā izdotā civilās aizsardzības brošūra «Tas jāzina un jāprot katram»:
http://www.post-apo.lv/shared/books/Tas jazina un japrot katram 1979.pdf
Vairāk par Latvijas gatavību ārkārtas situācijām un iespējām pārdzīvot pasaules galu lasiet Sestdienā!