Vai tev ir bail no tā, ka gadi iet?
Protams. Tuvojoties 50 gadu slieksnim, tu nenoliedzami sāc tramīgi skatīties uz sevi.
Spogulī?
Arī tajā, kas ar tevi notiek. Mēs visi baidāmies no tuvākās nākotnes, no tā, ka var nebūt, kam pieķerties. Kaut vai šādam seriāla projektam. Bet kaut kad tas gals pienāk, tāpēc brīdī, kad jūti, ka vairs nespēj sevi realizēt līdz galam, labāk pacelt cepuri pašam.
Kādu tu redzi savu nākotni?
Nez kāpēc, par to domājot, vienmēr redzu lielu galdu. Filmējos Martini reklāmā, tur tādu galdu ieraudzīju un burtiski pielipu pie tā. Galds nozīmē, ka tev ir jābūt pie vietas, pie ģimenes! Paplašinātā nozīmē — "gribu bērnu"! Tālāk viss ir tam pakārtots.
Vai šīs vasaras izrāde Gribu bērnu!, kurā tu piedalīsies, ir tikpat provokatīva kā tās nosaukums?
Kas tur provokatīvs? Normāls uzstādījums. Kad paskaties Īrijas, Anglijas, Vācijas virzienā, saproti, ka tas ir valstiski svarīgi — gribēt bērnu. Arī personiski tas ir izskaidrojams ļoti vienkārši: vienā brīdī tu beidz rotaļāties ar sevi... Tiem, kam bērni nāk pasaulē 20 gadu vecumā, tā ir no vecākiem pārmantota tradīcija, bet, ja tu to brīdi palaid garām, tad ap 30 gadiem, it īpaši vīrietis, pierod pie savas patības un vientulības, viņš ir gana pašpietiekams. Un vienā brīdī, kad tā rotaļāšanās ar sevi sāk apnikt, tu sāc domāt: ko es vēl gribu? Tad pirmā atbilde ir: gribu ģimeni, gribu bērnu.
Ja gribi bērnu, tad tev ir izredzes izglābties. Reiz ar savu puiku kopā skatījāmies Krusttēvu. Es skatījos, kā uzbūvēta filma — zelta fonds, klasika —, bet puika pateica: "Zini, tēt, par ko tur ir runa? Par ģimeni." Tad es to filmu noskatījos vēlreiz un sapratu, cik tas ir forši un svarīgi.
Tev nav žēl UgunsGrēkam ziedotās enerģijas un laika?
Es to saņemu atpakaļ. Negribu taisnoties, esmu šā projekta akcionārs, eksistēju tajā no pirmās dienas. UgunsGrēka reitingi man liekas šobrīd vienkārši apstulbinoši lieliski — tie ir augstākie visās mūsu televīzijās, izņemot Koru karus, bet tie ir īsu brīdi, kamēr mēs — ilgtermiņš, ikdiena jau septiņus gadus.
Vai braukāšana pa Latviju ar Gribu bērnu! komandu tev neatgādina tavu laiku Valmieras teātrī?
Mazliet. Tos manus Valmieras kolēģus, no kuriem daudzi jau ir zem zemes, raksturoja ne tikai izcila aktierspēle, bet arī neprātīga bohēma. Ir jau skaisti, kad izbraukumos tevi sagaida meijas, meldermeitiņas un aliņš, un beigās tu jau vairs nejūti starpību, uz skatuves notiekošais saplūst vienkopus ar dzīvi. Ilgāk kā piecas dienas gan ne. Ir bijuši desmit dienu izbraukumi, kuros es neesmu piedalījies, tie jau bija bīstami veselībai. Tolaik līdzi brauca administrators, ar viņu varēja vienoties par zināmu naudas summu avansā no ietirgoto biļešu naudas. Bieži vien aktieri tā avansā paņēma visu nākamo algu...
Saki godīgi: vai tu spēlētu seriālā, ja tev pietiekami labi maksātu teātrī?
Jā, protams. Bet tas ir provokatīvs uzstādījums, tāpat kā apgalvot, ka tagad spēlēšu Gribu bērnu! tikai tāpēc, ka man vajadzētu nosegt mašīnas līzingu. Tas arī ir taisnība, bet tā nedrīkst būt — ja ir šāds uzstādījums, tad labāk nedaru neko.
Darbs ar dzīvi tomēr savijas kopā?
Nē, darbs ir darbs.
Bet tev visas sievas ir aktrises.
Man nav vairāku sievu. Esmu absolūts antidonžuāns. To donžuāna priekšstatu jau neveidoju es, to veidojat jūs.
Kopš kura brīža tad tas notiek?
Kopš Latvijā parādījās dzeltenais medijs. Tad sākās tā rotaļa, ka tavi uz skatuves veidotie tēli pāriet tevis paša tēlā. Tajā spēlē ar dzeltenajiem medijiem es nekad neesmu agresīvs pret viņiem, lai gan ir cilvēki, kuri apgalvo, ka tieši dzeltenā prese manas dzīves kardinālos pagriezienos ir nospēlējusi izšķirošo lomu. Es tā neuzskatu.
Visu sarunu ar Ģirtu Ķesteri lasiet Sestdienā!