Ko latviešiem mācīties no amerikāņu pensionāriem

Taču tie ir tikai skaitļi, jo ASV dzīvojošā pētniece joprojām uz šejieni dodas kā uz mājam, nevis ciemos. Kadiša labprātāk dzīvotu Latvijā, bet šeit viņai un vīram nebūtu iespējams nodoties abu zinātniskajai kaislībai Alcheimera slimības pētīšanai tādā līmenī, kā tas iespējams otrpus okeānam. "Visu dzīvē nevar izvēlēties. Tu dodies turp, kur ir darbs, kas tev patīk," saka pētniece. Latvijā Kadiša bija ieradusies, lai piedalītos Rīgā notikušajā pasaules līmeņa neirozinātņu konferencē par neirodeģeneratīvām slimībām. Starptautiskā konference notika Latvijas Universitātē, kuru savulaik absolvēja arī Kadiša. Viņa ir ieguvusi maģistra grādu LU Bioloģijas fakultātē. Kadiša ir asociētā profesore Alabamas universitātē Birmingemā ASV. Daļa no zinātnieces ikdienas paiet laboratorijā, veicot dažādus testus ar pelēm. "Pelītēm Alcheimera slimības nav. Viņām ģenētiski pievieno cilvēku mutācijas, kas izraisa atmiņas zudumu. Tad mēs viņas divus līdz sešus mēnešus ārstējam un pēc tam testējam uzvedību." Peļu atmiņu laboratorijā pārbauda ar dažādiem vispārpieņemtiem testiem. Piemēram, speciālā labirintā ieliek kādu kārumu, parāda to pelei un pēc tam skatās, vai viņa atceras, kur tieši ēdiens atrodas. Zāles, kas spētu novērst Alcheimera slimību, līdz šim nav radītas, taču ir būtiski meklēt veidus, kā atvieglot Alcheimera pacientu ikdienu, jo līdz ar sabiedrības novecošanos viņu skaits turpina pieaugt. Visā pasaulē šāda diagnoze ir noteikta 36 miljoniem cilvēku, taču reālais pacientu skaits ir daudz lielāks, jo diagnosticēt Alcheimeru nav viegli. "Nevar vienkārši iebāzt galvu smiltīs un teikt: mums nav zāļu. Mēs varam uzlabot dzīvi šiem cilvēkiem, zinot, kas viņiem kaiš. Ir iespējams izstrādāt speciālu terapiju, izmantot praksē pārbaudītus medicīniskos preparātus, izmainīt ēdienkarti, padarīt cilvēka dzīvesveidu nedaudz aktīvāku," stāsta zinātniece.ASV salīdzinājumā ar Latviju Alcheimera slimniekiem un viņa ģimenēm ir pieejams krietni labāks atbalsts. Piemēram, tuvinieki slimniekus var atstāt speciālos dienas centros, kamēr paši pa dienu strādā. Tāpat visur ASV ir ļoti laba līmeņa pansionāti, kuros slimniekus ievietot tad, kad mājās par viņiem vairs parūpēties nav iespējams. "Alcheimera slimnieks var novest kapā arī pārējos ģimenes locekļus, jo viņš kļūst kā bērns. Beidzamajās stadijās ķermenis it kā vēl varētu dzīvot, bet ir pazudis tas cilvēks, kas reiz bijis. Viņš neatpazīst ne savus bērnus, ne mazbērnus, ne vīru vai sievu. Pats vairs nezina, kas viņš ir," Alcheimera pacientu realitāti iezīmē Kadiša.  Latvijā nav nedz šādas infrastruktūras, nedz tradīciju. "Latvijā veciem ļaudīm ir tikai dažas cilvēka cienīgas iestādes," norāda zinātniece. Neilgi pirms intervijas viņa ir paviesojusies vienā no Latvijas labākajiem veco ļaužu namiem. Tur viss bijis kā labākajās ASV iestādēs, atzīst Kadiša. Tomēr viss atduras pret naudas jautājumu, jo vidējais Latvijas iedzīvotājs nodrošināt šāda līmeņa pansionātu saviem vecākiem nespēj. Arī Latvijas sabiedrības attieksme pret veco ļaužu namiem ir citāda nekā ASV. Šeit tas parasti ir pēdējais variants, kuru sāk apsvērt tikai tad, ja tuvinieki nespēj slimniekam nodrošināt dzīvošanu ģimenē. "ASV tā nav. Tur ir katrs par sevi, un tas tā ir pieņemts jau no senākiem laikiem. Tu strādā, dzīvo, rūpējies par sevi un bērniem, bet pēc vidusskolas beigšanas viņiem par sevi ir jārūpējas pašiem. Tāpat ar vecākiem cilvēkiem, kad tavi bērni ir aizgājuši, tu dzīvo pats sev, līdz pensionējies. Kad vairs pats par sevi nespēj parūpēties, tu dodies uz pansionātu," par atšķirībām stāsta Kadiša. Vēl viena būtiska atšķirība, kas nerunā par labu Latvijai, ir pensionāru dzīvesveids. Šeit pēc aiziešanas pensijā cilvēki savas dienas lielākoties vada mājās, taču ASV pensionāri cenšas rosīties un iziet sabiedrībā, kamēr vien kaulos ir spēks. "Cilvēki tur ir aktīvāki, jo viņiem ir tādas iespējas," atzīst Kadiša. "Viņi ir strādājuši tāpat kā cilvēki šeit, bet, beidzot strādāt, viņiem ir vairāk līdzekļu. Piemēram, tur pensionāriem ir sava mašīna, pie kuras viņi turas un brauc, kamēr krīt. Reizēm tas arī ir bīstami. Bet, kamēr viņi to dara, ir vērts dzīvot. Viņiem ir kaut kādi mērķi, grupiņas, kur viņi satiekas." Aktīvs dzīvesveids ir saistīts ar prāta skaidrību - jo sabiedriskāks cilvēks, jo mazāka ir iespēja saslimt ar Alcheimeru. "Labāk ir ar vienu kaimiņu parunāt par trešo kaimiņu nekā skatīties televizoru," saka pētniece. Vairāk par Alcheimera slimību lasiet žurnāla Sestdiena 22.-28. maija numurā!