Kristaps Kegi: Ķirurģija visstraujāk attīstās kara laikā

Kegi lielāko mūža daļu pavadījis trimdā, jo 1944.gadā viņam ar vecākiem un trim brāļiem nācās doties bēgļu gaitās. Vispirms uz Vāciju, bet 1949.gadā uz ASV, kur Kegi dzīvo joprojām. Nebūs melots, ja teiksim, ka Kegi ir viens no pasaules izcilākajiem ortopēdiem. Viņš izgudrojis jaunas ortopēdijas un ķirurģijas metodes, no kurām plašāk pazīstams saudzējošais grieziens gūžas muskuļos, kas nodrošina tūlītēju muskuļu stabilitāti pēc operācijas.
Kegi ir veicis paraugoperācijas arī daudzās Latvijas slimnīcās, piedalījies Pasaules latviešu ārstu kongresa organizēšanā, finansiāli atbalstījis Pasaules latviešu zinātnieku kongresu un Latvijā nodibinājis riteņbraukšanas sacensības Kegi Velo. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, par izciliem sasniegumiem medicīnā saņēmis Paula Stradiņa balvu, bet Jeila universitātes Ortopēdijas fakultātē vairākus gadus pēc kārtas ieguvis labākā docētāja nosaukumu.

Fragments no intervijas:

Pie jums braukuši smelties pieredzi daudzi Latvijas medicīnas darbinieki.
Tuvu pie simts būs. Ārsti, māsas, katrs no viņiem trīs četrus mēnešus stažējās. Valdis Zatlers bija piecus mēnešus. 26 gadu laikā, kopš braucu uz Latviju, viss ir daudz mainījies uz labo pusi. Jauniem ārstiem ir pavisam savādāks skats uz nākotni, medicīnu, nekā tiem, kas pie manis brauca 1988.gadā, kuriem vēl bija padomju pieeja cilvēkiem un medicīnai.

Zatlera panākumus politikā var raksturot — augoni atvēra, bet lai tā brūce tālāk dzīst pati. Kā jums liekas, viņš bija labāks ķirurgs vai politiķis?
Zinu, ka viņš bija ļoti spējīgs ārsts un ķirurgs. Bet runāt par Latvijas politiku... Nevaru pat iedomāties. Pirms divdesmit gadiem man vaicāja, vai varētu būt par Latvijas prezidentu, es jokodamies atbildēju: ziniet, tolaik es gada laikā uz Latviju braucu sešas reizes, bet man bija pilnīgi neiespējami saprast, kas notiek Latvijas politikā. Zatlers ir lāga cilvēks, labs ārsts un mans draugs, tāpēc izteikties par viņu kā par prezidentu nebūtu korekti.

Par ķirurgiem joko, ka tie ir miesnieki un skroderi vienā personā.
Tas, ka ķirurgiem jābūt spējīgam darboties ar rokām, ir skaidrs. Kad pie manis nāk jaunie rezidenti, operāciju zālē minūtes laikā varu pateikt, kurš būs labs ķirurgs. Kā viņi kustas, kā rokas darbojas, kā stāv pie operāciju galda, tās ir iedzimtas spējas, kādu daudziem nav. Jābūt gudrībai, inteliģencei, bet, ja rokas nedarbojas pareizi, ja nevari sasiet mezglus, pareizi un precīzi turēt instrumentus, labāk būt par rentgenologu, psihiatru. Tā ka jābūt arī skroderim.

Ir iespējams kaut kādā veidā pārvarēt bailes no asinīm?
ASV ļoti daudz psihiatru ir ebreji, un mēs jokojam: kas ir psihiatrs? Tas ir ebrejs, kas ģībst, kad ierauga asinis. Ar laiku pie asinīm pierod. Gadu biju Vjetnamā, kad tur risinājās karš. Strādāju mobilajā ķirurģiskajā slimnīcā netālu no frontes līnijas. Pirmie saņēmām ievainotos. Kad no Vjetnamas atgriezos Amerikā, Jeilā un daudzās citās universitātēs lasīju lekcijas par karā iegūtām brūcēm. Man bija daudz fotogrāfiju. Pēc 50 gadiem skatos uz šīm vecajām fotogrāfijām un domāju, kā tas iespējams, ka tā operēju un tajos gados... Kad tur biju, nevarēja izvēlēties — operēt vai to nedarīt. Asiņošana bija jāaptur.

Kārtīgam ķirurgam karš ir lieliska iespēja smelties tādu pieredzi, kas civilajā dzīvē iegūstama daudzkārt ilgākā laika posmā.
Slavenākie ķirurgi pēdējos simts gados visi bijuši kara ārsti. Pirms divdesmitā gadsimta viss, kas attīstījās ķirurģijā, vispirms attīstījās kara lauka medicīnā. Tagad ir citādi, bet galvenie ķirurģiskie principi palikuši nemainīgi. Galvenais, ko kara laikā ķirurgi iemācās, — rīkoties ātri un precīzi. Saprast, kas jādara, kuri pacienti jāoperē tūlīt, kuri var pagaidīt pāris stundu, kuri pāris dienu. Kad biju Vjetnamā, man bija 29 gadi. Frontē biju vienīgais ortopēds. Nebija tā, ka varēju ieiet pie kāda profesora kabinetā un pakonsultēties, ko darīt. Pašam vajadzēja izdomāt — griezt, amputēt? Nevarēju sasaukt komisiju. Dažreiz bija jānonāk pie ļoti smagiem slēdzieniem.

Kāpēc sievietes tik maz operē?
Skaidrs, ka sievietes ir spējīgas operēt. Bet ortopēdijā, teiksim, lai veiktu gūžas operāciju 150 kg smagam cilvēkam, jābūt apveltītam ar lielu fizisko spēku. Vidusmēra sievietei tik daudz spēka nav. Kāda airētāja jau varētu operēt gūžas, man pret to nebūtu nekādu iebildumu. Jeila universitātē ir arī daudzas slavenas sievietes ķirurģes. Viņas operē vairogdziedzerus, plaukstas, ortopēdijā nodarbojas ar artroskopiju. Man reiz bija audzēkne, ļoti inteliģenta sieviete, neliela auguma. Viņa vēlējās kļūst par traumatologu ortopēdu. Kad sāka strādāt, saprata, ka tas nebūs iespējams, un pārkvalificējās uz pēdu operācijām. No vienas puses, labi, ka saprata, no otras — žēl, jo bija ļoti inteliģenta un spējīga ārste.

Visu interviju ar profesoru Kristapu Kegi lasiet žurnāla Sestdiena 22.augusta numurā!