Kozlovskis noteikti ir viens no noslēpumainākajiem jaunāko laiku Latvijas ministriem. Plašāka sabiedrība par viņu parasti atceras vienreiz gadā — ap 16.martu, kad raisās diskusijas, vai leģionāru piemiņas pasākumi notiks mierīgi. Šogad tie aizritēja ļoti klusi, un tas noteikti ir ļoti liels policijas nopelns.
Lai gan iekšlietu ministra amatā Kozlovskis strādā jau ceturto gadu, viņš nav sniedzis gandrīz nevienu plašāku interviju, nav nācis klajā ar skaļiem paziņojumiem un arī īstu skandālu nav bijis. Jā, bija daži pusskandāliņi, piemēram, kad atklājās, ka Saeimas un Iekšlietu ministrijas ēdnīcās saimnieko Kozlovska sievai Kristīnei daļēji piederošs uzņēmums, vai kad atklātībā nāca informācija, ka viens no viņa paša biznesiem ir maksātnespējīgs. Taču kopumā nekā nopietna.
Turklāt visu šo laiku Kozlovskis spējis saglabāt sausu ādu, peldot nebūt ne tajās stabilākajās laivās - vispirms Zatlera Reformu partijā, bet pēc tam iekšējo nesaskaņu un intrigu plosītajā Vienotībā. Lai gan pats Kozlovskis šaurākā lokā esot izteicies, ka pēc politiskās karjeras labprāt strādātu Drošības policijā (DP) vai Satversmes aizsardzības birojā (SAB), viņa politiskie līdzgaitnieki neizslēdz iespēju, ka pašreizējais amats nav viņa spēju griesti. Respektīvi, Kozlovskis nākotnē varētu tikt virzīts arī uz visaugstākajiem posteņiem.
Rinkēviča domubiedrs
Kozlovskis ir ļoti liela, būdīga auguma un stipru rokas spiedienu. Tomēr sarunas laikā viņš gandrīz nemaz neskatās acīs, pārsvarā veroties galdā vai kaut kur sānis. Ministrs runā ātri un raiti, tomēr var manīt, ka pirms tikšanās ir pārdomājis savu sakāmo un cenšas pie tā turēties.
Kozlovskis stāsta, ka iesaistīties politikā izlēmis 2011.gada 28.maijā, kad kopā ar ģimeni un radiniekiem atzīmējis savu dzimšanas dienu un televīzijā dzirdējis toreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera paziņojumu, rosinot atlaist Saeimu. Kozlovskis šo pavērsienu uztvēris emocionāli; kad parādījās ziņas, ka tiek veidots jauns politiskais spēks – Zatlera Reformu partija, nolēmis tajā iesaistīties. Tiesa gan, cilvēki, kas labi pazīst Kozlovski, apšauba šīs cildenās versijas patiesumu, taču, lai vai kā, pirmais cilvēks, ar kuru Kozlovskis runāja par iesaistīšanos politikā, bija toreizējais Valsts prezidenta kancelejas vadītājs, tagadējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Abi ir labi pazīstami kopš laika, ka Rīgā tika rīkots NATO samits. Rinkēvičs bija samita organizācijas biroja vadītājs, savukārt Kozlovskis atbildēja par drošību. "Es neteiktu, ka tieši Rinkēvičs bija tas, kurš mani uzrunāja, bet mēs tikāmies un pārrunājām manu iespējamo iesaistīšanos politikā. Un tikšanās bija mana iniciatīva," uzsver Kozlovskis. Rinkēvičs atceras, ka sarunas bijušas vairākas. "Jā, man bija zināma loma Kozlovska ienākšanā politikā. Mēs toreiz daudz runājām, un jutu, ka viņam ir skaidrs redzējums par valsts drošības jomu," skaidro Rinkēvičs.
Sargāja Godmani
Iekšlietu sistēmā Kozlovskis nonācis nejaušības dēļ. Imantā augušais puisis mācījies Rīgas 69.vidusskolā un visu brīvo laiku veltījis treniņiem akadēmiskajā airēšanā. Arī turpmāko dzīvi vēlējies saistīt ar sportu, tādēļ pēdējo vidusskolas gadu pabeidzis Murjāņu sporta internātskolā. Loģiski sekoja iestāšanās Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā (tagadējā Sporta pedagoģijas akadēmija). Kozlovskis bijis Latvijas jauniešu izlases dalībnieks, iekļuvis attiecīgā vecuma PSRS otrajā izlasē, tomēr līdz pieaugušo komandai tā arī nekad nav ticis.
"1991.gadā, kad notika OMON organizētais uzbrukums Iekšlietu ministrijai, biju Fizkultūras institūta students. Tas bija barikāžu laiks, un mēs ar bērnības draugiem, kuru vidū bija arī tagadējais Saeimas iekšējās drošības vadītājs Jānis Gulītis, sapratām, ka ar ķieģeļiem rokās uz barikādēm iet nav jēgas. Tolaik tika formēts pirmais policijas bataljons, un es biju viens no pirmajiem 150 vīriem, kas tajā pieteicās. Sākumā prasījām automātus, lai varētu cīnīties. Taču mums tika paskaidrots, ka tā gluži nebūs, automātus mums nedos un būs jāsāk strādāt sistēmā. Tā es no sporta jomas pārorientējos uz iekšlietām. Man piedāvāja pāriet uz valdības apsardzi, premjera personīgo apsardzi. Tajā pašā gadā augusta puča laikā guvu vienu no svarīgākajām pieredzēm savā dzīvē. Uzzināju, ko nozīmē situācija, kad valdības mājas pirmajā stāvā iebrukusi PSRS armija, premjers ir savā kabinetā trešajā stāvā, bet trešā stāva gaitenī pa vidu esam mēs. Toreiz tiešām atvadījāmies no savām ģimenēm un gaidījām, kā atrisināsies situācija Maskavā. Vai toreiz bijām gatavi šaut? Es teiktu tā - mēs turējām pēdējo bastionu. Lai gan mums solīja - ja nepretosimies, neviens netiks nogalināts -, ticība šiem vārdiem mums bija ļoti maza," atceras Kozlovskis.
Kopumā iekšlietu sistēmā viņš nostrādājis jau 18 gadu. No valdības vadītāja apsardzes pārgājis uz Drošības policiju, kur sasniedzis pārvaldes priekšnieka vietnieka līmeni; 2004.gadā aizrotēts uz Aizsardzības ministriju, lai no Latvijas puses NATO samita laikā koordinētu drošības jautājumus. Pēc tam Kozlovskis atgriezās DP, bet tad aizgāja biznesā un trīsarpus gadu bija prom no iekšlietu sistēmas.
Visu rakstu par iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski lasiet 20.marta žurnālā Sestdiena!