Kad no manis neatkarīgu apstākļu dēļ beidzās mans darba līgums, nolēmu, ka šī situācija jāpieņem kā iespēja darīt ko neierastu. Kādu vakaru, meklējot idejas, atcerējos par working holiday vīzu, kas ļauj uzturēties un strādāt līdz 12 mēnešiem kādā no izvēlētajām valstīm. Latvijas pilsoņiem izvēle bija tikai starp Kanādu un Jaunzēlandi. Tajā pašā vakarā aizpildīju pieteikuma anketu Jaunzēlandes vīzai – ja brauc, tad jādodas uz tālāko pasaules malu! Papildinot savu anketu ar izziņu par neslimošanu ar tuberkulozi, drīz vien ieguvu atļauju ieceļot nākamo 12 mēnešu laikā un tikpat ilgi uzturēties valstī, kur par kivi (kiwi) sauc četras lietas – augli, putnu, kas nespēj lidot, Jaunzēlandes dolāru un vietējos iedzīvotājus.
No vairākām atrodamajām mājaslapām, es piereģistrējos helpx.net, bet princips visur ir vienāds – apmaiņā pret palīdzēšanu dažas stundas dienā tiek nodrošināta dzīvošana un ēšana. Jau pirms braukšanas biju sarunājusi palīdzēt kādai ģimenē laukos. Divas dienas pirms paredzētās ierašanās saņēmu ziņu, ka ģimenes plāni ir mainījušies, tādēļ pašlaik mani nevarot uzņemt. Taču tikpat viegli ar dažu pēdējā brīža e–pastu palīdzību atrodu citu ģimeni, kas varēja mani uzņemt jau nākamajā dienā. Dienu skaitu, cik ilgi palīgs vēlas palikt, var izvēlēties pats.
Atbraucot uz Jaunzēlandi, mana lielākā vēlme bija izbaudīt fantastiskos dabasskatus tipiskā lauku vidē, ko uzreiz piepildīju, dzīvojot idilliskā, no civilizācijas nošķirtā lauku fermā. Klusumu pārtrauc vienīgi helikopteri, kuri dodas apstrādāt kaimiņu laukus ar pesticīdiem. Pēc noteikumiem darba apjomam jābūt līdz četrām stundām dienā, bet mūsu režīms bija ļoti brīvs un saimnieks aicināja palīdzēt tik, cik vēlamies. Vienu nedēļu kopā ar franču pāri veicām darbus saistībā ar dārzniecību, krāsošanu, liellopu barošanu. Vakarus izbaudījām, uz terases kopīgi gatavojot maltītes. Īpašs notikums bija ikgadējā aitu astu apcirpšana, kurā mēs līdzjūtīgi noraudzījāmies. Jaunzēlandes lauksaimniekiem tā ir bez emocijām paveicama obligāta darbība aitu veselībai un higiēnai, bet man tas šķita sirdi plosoši. Jau no liela attāluma ir dzirdama aitu pūļa kopīgā "raudāšana", jo visas sproggalves ir pārbijušās (kaut arī operācija tām nesāpot). Astes apcirpšanu pēc kārtas veica kādām 300 aitām. Mums piedāvāja aitas pa vienai aizgādāt līdz "operāciju krēslam", bet pirmajam pieredzei mums pietika ar skatīšanos. Vakarā tikām iepazīstināti ar tradīciju grilēt nogrieztās aitu astes. Smaka, kamēr nodeg visa vilna, ir šausmīga, bet es piekritu izaicinājumam pagaršot šo "delikatesi". Principā paši aitkopji apēd tikai mērci, kas uzziesta uz gumijai līdzīgās tekstūras astes, ko sakost nav iespējams. Lai arī Jaunzēlande vēsturiski ir aitkopības lielvalsts (pašlaik proporcija ir apmēram 20 aitas uz katru iedzīvotāju), pēdējos gados daudzi lopkopji pāriet uz liellopu audzēšanu, jo tas esot vieglāk un finansiāli izdevīgāk.
Jaunzēlande ir iespēju zeme tiem, kas vēlas sākt jaunu dzīvi. Tā ir arī imigrantiem ļoti atvērta un draudzīga valsts. Daudzi ierodas ar working holiday vīzu un pēc tam iegūst ilgtermiņa uzturēšanās atļauju. Ja ieceļotāja profesija ir kvalificēto profesionāļu sarakstā vai ja cilvēks ir gatavs strādāt apkalpojošajā jomā, darba atļauju var iegūt dažu mēnešu laikā neatkarīgi no pilsonības, jo darbaspēka ļoti trūkst. Vēsturiski valstī visvairāk ir britu un skotu pēcteču, bet pēdējo 50 gadu laikā bijuši vairāki imigrācijas viļņi, kas ienes izmaiņas etniskajā sastāvā. Šobrīd katrā mazākajā miestā ir indiešu restorāns, un veikalos apkalpo latīņamerikāņi vai aziāti. Iebraucēji ātri vien pārņem vietējo relaksēto dzīves uztveri, un paši kļūst par vietējiem.
Septiņus mēnešu garā ceļojuma laikā brīvprātīgā darba pieredze man bija labākais veids, kā iepazīt Jaunzēlandes cilvēkus. Kopā darbojoties un dzīvojot, par šīs zemes politiku, vēsturi un sabiedrību var uzzināt daudz vairāk, nekā no jebkura ceļveža. Turklāt bieži vien ģimenēs vienlaikus tiek uzņemti vairāki brīvprātīgie, kas dod iespēju iepazīt daudzus līdzīgus ceļotājus. Jaunzēlandieši ir ļoti viesmīlīgi, atvērti un dzīvi uztver ar vieglumu, tāpēc, ja ir vēlme vienkārši paciemoties neko nedarot, arī tas ir iespējams, galvenais par to iepriekš vienoties.
Visu rakstu par Jaunzēlandes apceļošanu lasiet žurnāla Sestdiena 2.oktobra numurā!