Audums šiem modīgajiem tautastērpiem austs, gatavojoties IX Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem 1938.gadā. "Laiks starp abiem pasaules kariem zināmā mērā bija nacionālā pacēluma laiks, kad dzirksteļoja vēlme savienot mūsdienīgo ar latvisko. Radīt ko tādu, kas raksturīgs tikai mums, latviešiem, bet lai tas reizē būtu interesants arī pasaulei. Tas bija viens no Ulmaņlaiku uzstādījumiem. Tad arī mākslinieki Niklāvs Strunke un Reinholds Kasparsons izstrādāja metus, kādi būtu tie reizē latviskie un reizē modīgie tautastērpi," stāsta muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Ilze Ziņģīte.
Protams, jaunajam tautastērpam bija arī pretinieki. "Un pat man, etnogrāfei, ja pieminētu zīdā darinātu tautastērpu, uzreiz rastos iekšēja opozīcija, ka tas tik ļoti atšķiras no autentiskā un nemaz nav saucams par tautas apģērbu. Bet tad sapratu pašu ideju: mēs taču nedrīkstam pasaulē rādīties tikai tādi — lauku dzijās un raupji, nu, gribas tiem latviešiem (vismaz inteliģencei), lai viņus redz zīdā un līmenī," saka Ilze.
Tautastērpu muzejam dāvinājusi 1915. gadā dzimusī Aina Vāciete, kura gan strādājusi fabrikā Rīgas audums, gan arī uz Atpūtas vāka demonstrējusi vienu no šiem tautastērpiem. "Vienreiz ar’ biju tautas apģērbā, kad mani ielenca četras piecas dāmas - toreiz dāmu komitejas bija gan pie koriem, gan citur. Ielenca uz trepēm! Un sāka kaunināt: "Kā latviešu meitene var atļauties šitādus zīda svārkus valkāt! Ja reiz tautisks, tad tautisks!" Visādi nolamāja. Man tēvs bija miris, un es pastāstīju savai priekšniecībai, ka tāda lieta, un, kā jau jauna meitene, dikti ņēmu pie sirds. Pēc tam Hiršs man pats atsūtīja lielu šokolādes kasti un groziņu ar maijpuķītēm. Skaisti, vai ne?!" atmiņās dalās Ainas kundze. Starp citu, kara laikā, glābjoties pagrabā no uzlidojumiem, viņa vienmēr paunā ar sev svarīgākajām lietām ņēma līdzi arī šo zīda tautastērpu.