Nāve esot dabisks process — tāpat kā nogatavojies ābols krīt, tā arī cilvēks aiziet. Smaidījis, ka viņš jau arī tā domājot. Kas to lai zina, kas viņam bija prātā, vai bija kāda nojauta? Zārkā gulties gan aktieris atteicies, tāpēc attiecīgie kadri samontēti, uztaisīti ar kino palīdzību. Tomēr tagad Romualds Ancāns ir aizgājis, atstādams vien spožas kino lomas kā Giluču Jāzeps Limuzīnā Jāņu nakts krāsā, ceļinieks akordeonists filmā Cilvēka bērns, ģenerālis fon der Golcs Rīgas sargos. Filmai _Rūdolfa mantojums _turpinājuma gan nebūs šā vai tā, un arī lieliskā aktiera lomu sarakstam pielikts punkts. __
Sestdiena kopā ar viņa mūža draudzeni Mirdzu, dēlu Eduardu, režisoru Streiču un kino darbiniecēm atceras Romiku, kā viņu sauca visi, kas tuvāk iepazinās, — darbos, atpūtā, attiecībās un kino stāstos. "Pats liels, rokas lielas un sirds liela. Siltuma okeāns. Ar savu aktiera meistarības amplitūdu no traktorista līdz ģenerālim, viņš arī Holivudu nošarmētu, ja līdz tai varētu tikt. Riktīgs vecis, pamatīgs visādā ziņā, māk komplimentu pateikt, māk arī sānā vai dibenā iekniebt un nobučot, kad vajag! Nezinu otru līdzīgu aktieri Latvijā, kurš varētu tā uzreiz apburt un iepatikties ikvienam. Turklāt viņam piemita ne salds, bet ļoti vīrišķīgs skaistums!" — šie ir tikai daži sarunās izskanējušie teikumi.
Par spožiem mirkļiem Ancāna tuvinieku atmiņās, par aktiera dzīvi pēdējos gados, lietām un cilvēkiem, ko viņš mīlēja, lasiet Sestdienā!