Bet Polantass tiešām nav nekāds parastais vīrelis. Viņa pilnais vārds ir Hosē Rumpo Blikololongs. Viņš ir lamafa — sešpadsmit vīru laivas kapteinis un harpūnists. Vairākus mēnešus gadā, parasti no maija līdz septembrim, viņš atturas no seksa, lai šķīstītu sevi medību sezonas laikā un nekas viņam netraucētu būt atvērtam saziņai ar gariem. Pat vairākas diennaktis ilgā medību brauciena laikā viņš neguļ. Un viņš ir staigājoša, pareizāk sakot, traucoša nāve pa Savu jūras viļņiem pie Indonēzijas Lembatas salas krastiem. Tradicionālajai nāvei ir nožēlojama izkapts, taču Polantasa instruments ir kefa jeb tempuling — četrmetrīga bambusa kārts ar tērauda harpūnu galā.
Tikai pāris stundu iepriekš esmu izjutis pret viņu pretrunīgu apbrīna un riebuma miksli, vērojot, kā Polantass neiedomājamā, pārcilvēciskā lēcienā, izliecies kā loks, no platformas grīļīgās laivas galā metas uz viļņos knapi saskatāmo kašalota muguru, lai tajā ar visu ķermeņa svaru iecirstu harpūnas uzgali. Cilvēks viens pret vienu ar vali, kurš gan nav nekāds zvērīgais Mobijs Diks, taču formāli ir tās pašas sugas pārstāvis.
Šeit viss ir godīgi un pa īstam. Kad Polantass man ar tulka palīdzību pajautā, kā cilvēki medī manā zemē, es viņam īsos vārdos pastāstu par tādu Valentīnu Kokali, kurš publiski lielās, kā ar dārgu šaujamo no superdroša attāluma kopš gada sākuma nogāzis jau cik tur tos zvērus, no kuriem nevienam nav bijis ne mazāko izredžu piekļūt savam slakterim. Polantass noklausās un ar smīnu attrauc frāzi, ko tulks pārtulko īsi: "Viņš saka — tas nav vīrietis, tas ir šķidrs bifeļa sūds..." Šejienes vīri nav šķidri bifeļa sūdi.
Kas ir šī vieta, kur XXI gadsimta sākumā mīt šādi ļaudis? Lonely Planet Indonēzijas ceļvedī, no kura es pirmoreiz uzzinu par tās eksistenci, divtūkstoš cilvēku lielais Lamaleras ciemats tiek nodēvēts par pēdējo īsto vaļu mednieku ciematu gandrīz vai visā pasaulē. Tā gan gluži nav — tepat Indonēzijā, Soloras ziemeļu piekrastē, ir vēl viens "pasaulē pēdējais vaļu mednieku ciemats" Lamakera, kurā gan atšķirībā no caurcaurēm kristīgās Lamaleras dzīvo faktiski vienīgi musulmaņi. Taču fakts — šis ir ciemats, kur tāpat kā pirms simt un piecsimt gadiem vīri sēžas nelielās koka laivās un dodas jūrā, lai ar primitīvām harpūnām slaktētu rajas, vaļhaizivis, delfīnus, bet vislabāk — kašalotus (un nekādā gadījumā ne planktonu ēdājus vaļus — tas ir pilnīgs un absolūts tabu).
Visu rakstu par žurnālista Lato Lapsas ceļojuma iespaidiem Indonēzijas vaļu mednieku ciematā lasiet Sestdienā!