Rudenī, cerams, redzēsim viņu basketbolista Džema Raudziņa lomā Aigara Graubas filmā Sapņu komanda 1935 un Ilonas Brūveres filmā Trapieris par Oskaru Stroku; drīzumā uz Krievijas kinoekrāniem iznāks komēdija Moi ņesnosnij ģed (Mans neciešamais vectēvs), kurā latviešu aktieris ticis pie vienas no galvenajām - mazdēla - lomām. Turpināt karjeru Krievijā jeb slaucīt ar svešu slotu svešu ielu patriotam Bulim gan nenāk prātā. Harmoniski viņš jūtas šeit - Latvijā. Teātrī, dzejā un ģimenē.
Intervijā Sestdienai aktieris stāsta, kādēļ savulaik aizgājis no Nacionālā teātra, kas notiek ar Teātra observatoriju, kurā Bulis bija trupas vadītājs un spēlēja vadošās lomas gandrīz visās izrādēs, un ko viņam devis darbs televīzijā, vadot raidījuma Dzīvīte grāmatu apskatu. Pagājušajā vasarā kopā ar Gaļinu Poļiščuku Bulis pastrādājis arī Pēterburgā, teātrī Baltijskij dom. Pēterburga bijis liels pārbaudījums gan viņam, gan ģimenei. "Pasaulē nav vietas, no kuras es negribētu atgriezties Latvijā!" Andris ir pārliecināts, tikai nav īsti skaidrs, ar ko viņš šeit nodarbosies, ja Teātra observatorija aizies pa skuju taku. Pašlaik viņš jūtoties kā futbolists, kam spēlēt gribas, bet kluba nav. Neskaidrība radošai personībai ir demoralizējoša — situāciju vērtē aktieris bez teātra.
Vairāk lasiet žurnālā Sestdiena!