Turpat, Jūrkalnes Zaķukrogā, tikai vistuvākajā ģimeņu lokā nosvinētas arī mīļas un sirsnīgas kāzas. «Tās bija zaļās kāzas sveču gaismā, baznīca bija rotāta ar mūsu pašu lasītajiem zaļumiem un puķēm, kas aug Vecmoku pļavās un mežā. Baznīcas dārzā iestādījām ābelīti, bet mīļajiem kāzu ciemiņiem dāvinājām priežu un eglīšu stādus,» Elīna stāsta žurnālam Sestdiena.
Taču Elīna nav tikai Šimkus sieva. Viņa ir spilgta personība, dziedātāja, kura ar panākumiem sākusi starptautisko opersolistes karjeru – vēl kā Elīna Volkmane un ne mūsu, bet Igaunijas Nacionālajā operā. Pērn Igaunijas Nacionālā opera izsludinājusi solistu noklausīšanos, Elīna turp aizbraukusi, un uzreiz saņēmusi vairākus piedāvājumus. Mēnesi vēlāk viņa kļuva par konkursa laureāti Pērnavā. Balvā par uzvaru ir arī viņai piešķirtā Marfas loma (galvenā sieviešu loma) Nikolaja Rimska–Korsakova operā Cara līgava. Paredzētas izrādes ne tikai Igaunijā (Pērnavā), bet arī Lietuvā un arī Francijā. Žūrijā strādājis Berlīnes starptautiskās mūzikas aģentūras Opera Connection. Alste/Modersheim pārstāvis, un no visiem 30 konkursa dalībniekiem tikai Elīnai vienīgajai piedāvājis līgumu. Šī aģentūra rūpējas, piemēram, par ievērojamā mecosoprāna Nadjas Krastevas un, starp citu, arī par režisora Andreja Žagara karjeru. Pēc Opera Connection iniciatīvas Elīna jau bijusi uz noklausīšanos Berlīnes Komiskajā operā (Komische Oper Berlin), kas meklēja štata solisti. Taču viņa nevēlas pārcelties dzīvot citā valstī.
Tallinā viņa piedzīvoja nozīmīgu debiju soprānu sapņu lomā, atveidojot Violetu Džuzepes Verdi operā Traviata. Pirms tam šajā sezonā uz tās pašas skatuves bijusi arī Mikaēla Žorža Bizē operā Karmena. Nākamsezon igauņi piedāvā arī Mizetes lomu Džakomo Pučīni operā Bohēma un Kleopatru baroka lielmeistara G.F.Hendeļa operā Jūlijs Cēzars ar Andresu Mustonenu pie diriģenta pults. «Igaunijā mani čubina, es tur jūtos kā mīļi gaidīts ciemiņš,» dziedātāja priecājas.
Elīna piesaista skatienus un uzmanību uzreiz, lai gan itin nemaz necenšas būt sabiedrības uzmanības centrā un sevi izcelt. Laikam tas ir personības starojums, kas dažiem piemīt, dažiem — ne. Tas redzams viņas sejā, acu skatienā un ir uzreiz sajūtams arī balsī. Jaunās latviešu dziedātājas valdzinājuma, dzidrās balss un neviltotā tēlojuma apburta un aizkustināta, viņai pavisam nesen, maijā un jūnijā, stāvovācijas ar karstiem bravo! saucieniem rīkoja publika Igaunijas Nacionālajā operā. Latvijā viņu drīz sastapsim Starptautiskajā senās mūzikas festivālā, kur Elīna kopā ar popzvaigzni Lauri Reiniku 14.jūlijā piedalīsies tradicionālajā pasākumā bērniem Rundāles pils pagalmā — pasakas Princese uz zirņa iestudējumā. Pēc tam, 20.jūlijā, viņa dziedās arī ērģeļmūzikas festivālā Rīgas Doms, Rīgas pilsētas svētkos — Karla Orfa scēniskās kantātes atskaņojumā 17.augustā Rātslaukumā un divos Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla notikumos (Hendeļa kantātes Aleksandra svētki un Džona Ratera mūzikas koncertā).
«Viņa ir ļoti laba dziedātāja — ne tikai tāpēc, ka viņai ir ļoti skaista balss, bet arī tāpēc, ka ir lieliska aktrise. Mikaēla un Violeta bija viņas pirmās lomas mūsu teātrī, un viņa tās atveidoja izcili,» jauno dziedātāju vērtē Igaunijas Nacionālās operas ģenerāldirektors Aivars Mae. Un piebilst, ka latvieši varot lepoties, ka viņiem ir tāda dziedātāja. Būs vēl viena zvaigzne Latvijas spožo operdīvu ceļā, ko plašajā pasaulē spilgti iezīmējušas Inese Galante, Elīna Garanča, Maija Kovaļevska, Kristīne Opolais, Marina Rebeka? Kur viņa radusies, kāpēc nepamanījām agrāk?
«Es neesmu no tiem, kuri vienmēr atrodas «pareizajā laikā un pareizajā vietā». Protams, arī manā dzīvē bijušas laimīgas sakritības, bet pārsvarā esmu cīnījusies par savu vietu pati — bez citu palīdzības,» paskaidro pēc izskata trauslā, taču mērķtiecīgā un radošas enerģijas pilnā jaunā skatuves māksliniece. «Esmu vienīgā mūziķe savā dzimtā un arī mūziķu aprindās neesmu izmantojusi draugus vai kādu ietekmīgu pazīšanos savas karjeras virzībai,» stāsta Elīna. Turklāt viņa nekad nav bijusi ģimenes luteklīte baltrocīte, un arī tagad neizmanto operdīvas tiesības būt nepraktiskai.
«Esmu izteikta saimniecīte, ģimenes pavarda sargātāja, laikam manī ir kaucmindietes gēns,» smej operas dīva, priecādamās, ka Vestardam garšo viņas pagatavotais. Bet pa kuru laiku tas viss? «Protu organizēt un vadīt miljons lietu vienlaikus, turklāt «orķestrēt» to visu vienādi labi! Adīt, šūt un tamborēt — tā ir mana joga. Es nemeditēju, lai meklētu sevi, toties «saslēdzu» rokdarbus ar mākslu. Tā sakārtoju domas un iztēlē izdziedu visu izrādi. Esmu samērā pedantiska visā, ko daru. Es tiešām neciešu bardaku ne sevī — domu un jūtu pasaulē, ne apkārtējā vidē. Gribētu iemācīties neraizēties par niekiem, bet koncentrēties uz svarīgām un patiešām nozīmīgām lietām, kas barotu manu dvēseli garīgi un emocionāli un padarītu mani par labāku cilvēku. Nekad neesmu pārkāpusi ētiskās robežas mērķu sasniegšanai, varbūt arī tāpēc man viss nācis samērā lēni un smagi. Es arī nebūtu gatava karjeras vārdā ziedot kaut ko citu sev svarīgu. Piemēram, nekad neatteiktos no ģimenes, lai tikai dziedātu Milānas La Scala un Ņujorkas Metropolitēna operā. Man dzīvē galvenais ir harmonijai manī pašā, kad viss ir līdzsvarā,» — Elīna noformulē savu dzīves kredo.
Vairāk par Elīnas iepazīšanos un attiecībām ar Vestardu, dzīves līkločiem un principiem lasiet žurnālā Sestdiena!