Pasaule ir trakonams

20.martā Dailes teātrī gaidāma iestudējuma Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu pirmizrāde, kurā Bindemanim būs vienā no galvenajām lomām, bet vēl pēc dažiem mēnešiem iznāks mūziķa pirmais studijas albums.Kas ir jūsu publika? Tie paši cilvēki, kas jūs klausījās 90.gados, vai arī nu jau tā ir pavisam cita paaudze? Ja godīgi, šobrīd vairāk orientējos uz publiku ārpus Latvijas. Latvijā muzicēšana ir vairāk prieka pēc, ne nopietns darbs, tāpēc par šejienes auditoriju laikam īsti runāt nevaru. Kas attiecas uz 90.gadu paaudzi, tā no manis joprojām gaida Džimija Hendriksa reinkarnāciju. Vai tad jūs neesat? Pats agrāk nereti teicāt, ka esat. Man toreiz bija astoņpadsmit gadu (smejas). Tagad mana publika laikam pārsvarā ir meitenes vecumā no divdesmit līdz trīsdesmit, varbūt nedaudz uz augšu. Taču mani tik daudz neinteresē konkrētas mērķauditorijas iezīmes, kā tas, cik lielā mērā cilvēki spēj uztver manu mesidžu. Jo man jebkura no mākslām ir vienkārši kanāls, caur kuru uzrunāt publiku. Un kas ir tas mesidžs, ko jūs vēlaties nodot publikai? Mīlestības revolūcija, atmošanās. Un runājot par Dailes teātra izrādi, kurā es piedalos - romāns Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu man ir ļoti tuvs, īpaši šobrīd, jo trakomāja būtībā ir visas mūsdienu pasaules kvintesence. Kad biju 18 gadus vecs, lai izvairītos no dienesta armijā, sešas nedēļas sabiju psihenē. Es biju vienkārši viegli depresīvs tīnis ar maniakāli depresīvās psihozes iezīmēm, kas vieglākā vai smagākā formā ir katra otrā ģēnija "slimība", taču jau pēc divām nedēļām, pavadītām Tvaika ielā, aiz durvīm bez kliņķiem, man rokas trīcēja tā, ka neizšļakstījis nevarēju noturēt tējas krūzi. Es redzēju, kā no cilvēka var uztaisīt dārzeni, robotu, mašīnu, paklausīgu aitu. Un Virsaiša Bromdena tēls, kuru spēlēju izrādē, man ir īpaši tuvs, jo, pirmkārt, indiāņu tēma man blakus gājusi visu dzīvi - skolā viena no manām iesaukām bija Šamanis, bet psihenē mani sauca par apaču virsaiti. Un kad nāca studenti praktikanti, man lika saģērbties savās drēbēs, rādīja viņiem un teica - redziet, psihs! Jo deviņdesmitajos gados mēdzu staigāt ar spalvām matos un tādā garā. Un, ja psihene ir mūsu iekārtas modelis, tad Virsaiša Bromdena tēls rāda mums sabiedrību, kas, dažādos veidos lauzta, pārvēsta par uzkopjamo mašīnu, par vergu. Visas izrādes laikā Makmērfija iespaidā Virsaitis Bromdens pamazām, pamazām izkļūst no sava apātiskā transa, iztaisno muguru un atrod savu patieso identitāti. Un manī ikdienā ir pa druskai no Virsaiša Bromdena, lai gan lielā mērā es sevi asociēju arī ar Makmērfiju, kurš tāpat kā es šobrīd bļaustās par taisnīgumu un brīvību. Šos divus terminus katrs uztver savādāk, atkarībā no sava inteliģences un garīgās attīstības līmeņa. Makmērfijam tā bija iespēja drāzties, spēlēt azartspēles, dzert un darīt visādas muļķības. Un lielajam vairumam sabiedrības šī izpratne ir līdzīga, teiciens "dzīvē vajag izmēģināt visu" biežāk asociējas ar filmēšanos mājas porno un narkotiku lietošanu, retāk ar kvantu fizikas un molekulārās ķīmijas apgūšanu. Kādas jums ir attiecības ar alkoholu un narkotikām? Jau trešo gadu man ar šīm vielām nav nekādu attiecību. Pirms tam... Ar narkotikām nekad neesmu sevišķi aizrāvies, esmu bijis tāds svētdienas narkomāns - ja ir ballīte un kaut kas figurē, tad figurē, bet ļoti neregulāri un nekad ne vairākas dienas pēc kārtas. Alkoholu gan, kopš pēdējo reizi atbraucu uz Latviju, tā pamatīgi pastrēbos. Lai gan arī tas viss bija stipri savādāk, nekā cilvēkiem patīk uzskatīt. Ja es būtu dzīvojies tā, kā cilvēki to mēdz aprakstīt, man jau sen vajadzētu būt pie tēviem. Kas jums nesanāca attiecībās ar aktrisi Vitu Balčunaiti? Bijāt redzami žurnālos, uzstājāties televīzijā, teicāt, ka esat kosmiskie radinieki, un beigās pēc dažu mēnešu kopā būšanas izšķīrāties. Šis bija tas gadījums, kad no attiecībām tika paņemts viss, ko var paņemt. Abi no tā kaut ko iemācījāmies un ieguvām, taču beigās mūsu vienādība, par kuru sākumā tik ļoti sajūsminājāmies, sāka traucēt. Visu laiku bija tāda elektrizēta atmosfēra, kura eventuāli tika novesta līdz konfliktam. Mēs izdomājām, ka nav jēgas vairs sevi mocīt. Vai tagad nenožēlojat, ka staigājāt pa presi un reklamējāt savas attiecības? Nu, te gan jāteic, ka mēs paši nekur nestaigājām un neko nereklamējām, patiesībā mēs attiecības slēpām, cik ilgi vien varējām. Bet, kad maisam gals bija vaļā, dzeltenie šakāļi mums metās virsū viens pēc otra. Mūs izvazāja, attiecības vairāk tika apkārtējiem, nekā mums pašiem. Jebkurā gadījumā viss ir brīnišķīgi, un manī nav ne sūrmes, ne rūgtuma - viss notika ar cieņu, kā pie pieaugušiem cilvēkiem. Tas bija lielisks, spēcīgs, piesātināts un pamācošs posms manā dzīvē, kurš sevi labā nozīmē ir izsmēlis. Visu interviju ar Kasparu Bindemani lasiet žurnāla Sestdiena 27.februāra-5.marta numurā!