40 gadu pēc revolūcijas

Pirms šī datuma valsts piedzīvoja desmit dienu ilgu "fadžru dekādi", kas sākās ar Irānas šiītu garīgā līdera ajatollas Rūhollāha Mūsavī Homeinī atgriešanos dzimtenē pēc 15 trimdā pavadītiem gadiem, bet noslēdzās ar varas pilnīgu pāriešanu revolucionāru rokās.

Irānas pēdējais monarhs

Pēdējais Irānas šahs un vienlaikus arī pēdējais monarhs pēc 2,5 tūkstošus gadu ilgušas monarhijas Mohammads Rezā Pehlevī nāca pie varas 1941. gadā, pateicoties britu un padomju atbalstam, tomēr 1953. gadā no tās tika atstādināts. Vara valstī nonāca Nacionālās frontes (vietējo politisko organizāciju plašas rokās, bet jaunais valsts līderis Mohammads Mosadiks nekavējoties ķērās pie valsts galvenā resursa – naftas kompāniju, kuras gandrīz visas piederēja britiem, nacionalizēšanas. Tiesa, šis process ilga vien īsu brīdi, jo rietumvalstis ar ASV un Lielbritāniju priekšgalā ātri sarīkoja savu apvērsumu, atjaunojot šaha varu.

Kopš tā brīža šahs Pehlevī gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā orientējās gandrīz vienīgi uz ASV. Ārpolitikā Irāna kļuva par vienīgo islāma valsti, kas uzturēja draudzīgas attiecības ar Izraēlu. Tāpat šaha režīms atbalstīja visdažādākos proamerikāniskos režīmus un vētraini cīnījās pret komunisma izplatību (Irāna, piemēram, bija viena no slavenā Safari kluba dalībvalstīm). Arī iekšpolitikā Irānā sākās radikāla vesternizācija, tostarp izmantojot nežēlīgas metodes un represijas pret jebkuru opozīciju, kā arī izvēršot šaha personības kultu. Rezultātā par galveno varas oponenti kļuva šiītu garīdzniecība, kuras redzamākais līderis ajatolla Rūhollāhs Homeinī pēc tam, kad viņa atbalstītāji sarīkoja virkni demonstrāciju, protestējot pret garīdznieka apcietināšanu, 1964. gadā tika izraidīts no valsts un bija spiests doties trimdā. Esot emigrācijā, Homeinī izstrādāja nākamās islāma valsts pamatprincipus, kuru apraksti pēc tam nelegāli tika izplatīti Irānā. Emigrācijā turpināja darboties arī Nacionālā fronte.

Savukārt pašā Irānā turpināja pieņemties spēkā neapmierinātība ar šaha režīmu, kuru veicināja ne tikai aizvien pieaugošā sociālā nevienlīdzība un represijas pret citādi domājošajiem, bet arī virkne apstākļu sakritību un paša šaha nepārdomātu soļu. Piemēram, 1971. gadā ar lielu vērienu tika atzīmēta persiešu monarhijas pastāvēšanas 2500. gadskārta, taču šie svētki tika rīkoti tikai ārvalstniekiem un sakrita ar sausuma, neražas un pārtikas trūkuma periodu. Vairākās valsts provincēs, ieskaitot tās, kurās notika svinības, pastāvošie bada draudi netraucēja šaham, piemēram, īpaši ārvalstu viesu vajadzībām iepirkt kopumā tūkstoš tonnu melno ikru. Papildus tam valsti vēl arī bija pārplūdinājuši rietumvalstu speciālisti, kas nodarbojās ar visa iespējamā, bet pirmām kārtām jau naftas nozares modernizāciju, Irānā bija milzīga inflācija apvienojumā ar liela mēroga korupciju, bet 1976. gadā šahs pieņēma lēmumu par tradicionālā persiešu kalendāra nomaiņu, liekot turpmāk skaitīt laiku, vadoties no Kīra II Lielā kāpšanas Persijas valdnieka tronī. 

Vienlaikus, lai arī uz brīdi, šahs bija spiests samazināt pret opozīciju izvērsto represiju apmērus – ASV jaunievēlētais prezidents Džimijs Kārters centās pozicionēt sevi kā cilvēktiesību aizstāvi, tostarp izsakot pārmetumus arī šaha režīmam. Tiesa, šis process neturpinājās ilgi, taču ar to bija pietiekami, lai Irānā parādītos rīcībspējīga opozīcija.

Par pēdējo pilienu irāņu pacietības kausā kļuva ajatollas Homeinī dēla Mustafas nāve neskaidros apstākļos 1977. gada oktobrī.

Lai arī oficiāli tika paziņots, ka viņš miris no sirdslēkmes, Irānā tikai retais šaubījās, ka Mustafa kļuvis par režīma slepeno dienestu upuri, un 1977. gada nogalē valstī sākās protesta demonstrācijas un streiki. To mērogi strauji pieņēmās spēkā, līdz noveda pie šaha režīma krišanas 1979. gada sākumā. Irānas Islāma Republikas ideja tika atbalstīta referendumā, bet pati republika pasludināta 1979. gada 1. aprīlī. Pirms tam šahs vēl vērsās ar palīdzības lūgumu pie ASV, izraisot šķelšanos prezidenta Kārtera administrācijā. Daļa tās pārstāvju, arī Kārtera padomnieks nacionālās drošības jautājumos Zbigņevs Bžezinskis, nešaubījās, ka Irānā jāieved ASV karaspēks, tomēr vairākums uzskatīja, ka šaha krišana nav novēršama. Turklāt Pehlevī neskaitāmo cilvēktiesību pārkāpumu dēļ bija ārkārtīgi nepopulārs Rietumu presē, un Kārters tā arī neizšķīrās sniegt šaham atklātu militāro atbalstu. Rezultātā Pehlevī 1979. gada 16. janvārī aizbēga no valsts un vēlāk mira ASV.

Demokrātija, teokrātija

Revolūcija de facto ar to gan nebeidzās. Revolucionāru rindās bija ne tikai mērenāki vai radikālāki islāmisti, bet arī marksisti un citi kreisie, demokrātiski noskaņoti liberāļi, persiešu nacionālisti un Irānas mazākumtautību pārstāvji. Jau pavisam drīz pēc šaha režīma krišanas šie grupējumi sāka savā starpā noskaidrot attiecības, pie tam sākotnēji tika uzskatīts, ka lielākās izredzes sagrābt varu ir kreisajiem, galvenokārt komunistiem. Taču marksistu vidū pastāvēja trīs galvenie grupējumi. Viens orientējās uz PSRS, otrs uz Ķīnu, bet trešais uzskatīja, ka Irānā nepieciešams celt savu, nacionālo sociālismu. Veiksmīgāki izrādījās radikālie islāmisti, kuru uzvarā liela loma bija ajatollas Homeinī personībai, kā arī nesaskaņām vai neizlēmībai oponentu rindās. Pārējie pretendenti uz varu bija vai nu sliktāk organizēti, vai sliktāk motivēti un visbiežāk nebija gatavi bezkompromisa cīņai. Tā, piemēram, mērenie islāmisti jeb konstitucionālisti, kuri atbalstīja konstitucionālās monarhijas izveidi, turklāt ar nevardarbīgām metodēm, un kuru kodolu veidoja inteliģence, nespēja izrādīt kaut cik nopietnu pretestību radikāļiem.

Visu šo konfrontāciju laikā gāja bojā ap 20 tūkstošiem cilvēku, bet par to galīgo noslēgumu tiek uzskatīts Homeinī 1988. gada lēmums izpildīt nāvessodu ap pieciem tūkstošiem apcietinājumā esošu kreiso. Daudzi no viņiem apcietinājumā bija nokļuvuši tikai savu uzskatu, nevis kādu aktivitāšu dēļ.