Šā gada 14. aprīlī ASV prezidents Džo Baidens paziņoja, ka 1. maijā sāksies ASV karaspēka izvešana no Afganistānas. Tā tiks noslēgta 11. septembrī – 2001. gada 11. septembrī ASV notikušo terora aktu, kas kļuva par iemeslu Savienoto Valstu un to sabiedroto iebrukumam Afganistānā, divdesmitajā gadadienā. Tolaik Afganistānā bāzējās Osamas bin Ladena vadītā islāmistu organizācija Al Qaeda, kas bija atbildīga par 2001. gada 11. septembra uzbrukumu ASV. Tagad, kā paziņoja ASV prezidents, Ladens ir likvidēts, Al Qaeda faktiski beigusi pastāvēt un līdz ar to arī pienācis laiks beigt pašu ilgāko karu ASV pastāvēšanas vēsturē. Par galvenajiem ASV pretiniekiem tikmēr jau ilgstoši tiek uzskatīta vietējā islāmistu kustība Taliban, kura gaidāmo ASV spēku izvešanu pasludinājusi par savu uzvaru.
Oficiāli Afganistānā šobrīd atrodas vairs tikai 2500 amerikāņu karavīru (kā atsevišķas nacionālās vienības) un vēl aptuveni pusotrs tūkstotis, kas iekļauti NATO vadīto koalīcijas spēku sastāvā un kuru galvenais uzdevums ir apmācīt Afganistānas armiju un drošības spēkus cīņai pret islāmistu grupējumu Taliban. Koalīcijas spēki – kopskaitā ap septiņiem tūkstošiem vīru (tostarp 14 Latvijas karavīru) – tāpat gatavojas pamest Afganistānu līdz 11. septembrim.
Te gan jāpiebilst, ka ievērojama ASV karavīru skaita samazināšana sākās jau Baraka Obamas prezidentūras laikā, bet pilnībā izvest amerikāņu spēkus no Afganistānas plānoja arī iepriekšējais ASV prezidents Donalds Tramps, tomēr viņam to neizdevās izdarīt iekšpolitisku iemeslu dēļ.
Humānie un finanšu aspekti
Atbilstoši oficiālajiem datiem laika posmā no 2001. gada 7. oktobra, kad sākās ASV un sabiedroto iebrukums Afganistānā, līdz pagājuša gada beigām šajā valstī bija krituši vairāk par 2400 amerikāņu karavīriem, bet ievainoti – nedaudz vairāk nekā 20 tūkstošu. Saskaņā ar Statista Research Department datiem līdz pagājušā gada beigām Afganistānā bija gājuši bojā nedaudz vairāk par 3,5 tūkstošiem "amerikāņu un sabiedroto" karavīru. Savukārt Votsona institūta (Watson Institute for International and Public Affairs) aplēses liecina, ka laikā līdz 2019. gada beigām Afganistānā un Irākā (abi šie konflikti bieži tiek uztverti kā viens karš) bija krituši vairāk par septiņiem tūkstošiem amerikāņu karavīru un vēl ap astoņiem tūkstošiem amerikāņu no "kompānijām" – Pentagona vai citu ASV valsts struktūru apakšuzņēmējiem. Turpretī ievainojumus guvuši vairāk par 52 tūkstošiem amerikāņu. Kritušo skaits amerikāņiem lojālo vietējo spēku rindās abās šajās valstīs tikmēr tiek lēsts vismaz 110 tūkstoši vīru, bet kopējais bojāgājušo iedzīvotāju skaits – vismaz 800 tūkstoši cilvēku.
BBC norāda, ka kritušo skaits Afganistānas valdības bruņoto spēku un drošības spēku rindās oficiāli ir 64 tūkstoši vīru, taču piebilst: minētais skaitlis varētu būt jūtami mazāks nekā patiesie zaudējumi. Medijs atsaucas uz Afganistānas prezidenta Ašrafa Ganī paziņojumu, ka tikai viņa pirmās piecu gadu prezidentūras laikā vien krituši 45 tūkstoši valdības spēku karavīru.
ASV bruņoto spēku zaudējumi Afganistānā bieži tiek salīdzināti arī ar PSRS bruņoto spēku zaudējumiem – padomju armijai desmit gadu ilgā kara laikā bija nedaudz vairāk par 15 tūkstošiem kritušo, bet ievainojumus guva nepilni 50 tūkstoši padomju spēku karavīru. Parasti tiek uzsvērts, ka amerikāņu zaudējumi aptuveni divreiz ilgāka kara laikā ir ievērojami mazāki (vismaz saskaņā ar oficiālo statistiku), lai gan netrūkst arī militāro ekspertu, kas šādu salīdzinājumu neuzskata par pilnībā korektu, norādot: ar PSRS bruņotajiem spēkiem karojošie afgāņu modžahedi saņēma ievērojamu ārvalstu atbalstu, kāda nav talibiem, un atšķiras arī padomju un ASV bruņoto spēku taktika, tostarp PSRS armija daudz mazāk paļāvās uz vietējiem formējumiem. Kas attiecas uz kara faktisko iznākumu, tas abos gadījumos ir gandrīz vienāds: oficiālā valdība Kabulā turas pie varas, tikai pateicoties ārvalstu spēku atbalstam, bet tās pretinieki, šajā gadījumā galvenokārt talibi, taču arī radikālo islāmistu grupējumi, ieskaitot Islāma valsti jeb ISIS, kontrolē plašas teritorijas ārpus lielākajām valsts pilsētām. Saskaņā ar ASV analītiķu vērtējumu talibu pilnīgā kontrolē atrodas ap 20% Afganistānas teritorijas, lai gan citās aplēsēs tiek minēti arī 40%, turklāt norādot: vairāk nekā apšaubāma ir arī daudzu citu teritoriju lojalitāte amerikāņiem un viņu balstītajai valdībai Kabulā.
Savukārt, runājot par Afganistānā iztērētajiem līdzekļiem, tie tiek lēsti līdz divu triljonu ASV dolāru apmērā – atkarībā no tā, kādus tieši izdevumus pieskaita pie tēriņiem. Atbilstoši ASV Aizsardzības departamenta datiem laikā līdz 2019. gada beigām kopējie tēriņi bija 822 miljardi dolāru, tomēr tie ir līdzekļi, kas tērēti tieši armijas vajadzībām. Kā norāda BBC, laikā no 2010. līdz 2012. gadam, kad tikai ASV karavīru skaits Afganistānā sasniedza 110 tūkstošus vīru (kopā ar sabiedrotajiem – 130 tūkstošus), oficiālie tēriņi bija 100 miljardi ASV dolāru gadā, bet 2018. gadā noslīdēja līdz 45 miljardiem dolāru.
Taču šie skaitļi neaptver daudzus saistītos tēriņus – piemēram, izdevumus par ASV armijas struktūrām un loģistiku citās valstīs, galvenokārt jau Pakistānā un bijušās PSRS Vidusāzijas republikās, līdzekļus, kas no citām ASV budžeta sadaļām tiek tērēti Afganistānas valdības finansēšanai (tiek lēsts, ka tie ir vēl ap pieciem miljardiem dolāru gadā) u. c. Atsevišķi vēl jāpiemin, ka arī oficiālie auditi (kuru dati tiek iesniegti ziņojumā ASV Kongresam) liecina: desmitgadē no 2009. līdz 2019. gadam nezināmā virzienā pazuduši vismaz 19 miljardi dolāru no iepriekš minētā budžeta.
Aizies tikai formāli?
Vienlaikus ar oficiālo versiju, ka ASV bruņotie spēki aiziet no Afganistānas, jo ir sasnieguši izvirzītos mērķus, pastāv arī cita – neoficiāla. Atbilstoši tai karaspēka izvešana no Afganistānas ir tikai formāls solis, kas īstenots, lai sabiedrībā radītu priekšstatu par ASV aiziešanu no šīs valsts, lai gan patiesībā amerikāņi to darīt negrasās. Kā norāda, piemēram, specializētais izdevums CovertAction Magazine, pārliecinošs vairākums Afganistānā dislocēto ASV spēku sastāv nevis no regulārās armijas vienībām, bet gan ar ASV Aizsardzības ministriju līgumus noslēgušo privāto militāro un servisa kompāniju algotņiem – gan ASV, gan arī citu valstu pilsoņiem. Zināmākā no šādām kompānijām ir amerikāņu DynCorp – oficiāli apsardzes uzņēmums, kam līdz 2019. gada beigām ASV Aizsardzības ministrija par līgumiem Afganistānā bija samaksājusi gandrīz septiņus miljardus dolāru. Žurnāls Forbes šo kompāniju pat ir nodēvējis par vienu no galvenajām ieguvējām no kariem Afganistānā un Irākā.
Kopējais algotņu skaits Afganistānā šā gada sākumā bija ap 18 tūkstošiem cilvēku, no kuriem aptuveni astoņi tūkstoši ir ASV pilsoņi, un, domājams, pēc regulārās armijas izvešanas viņu skaits palielināsies – Pentagona apakšuzņēmējiem tiks nodota kontrole pār armijas atstātajām bāzēm un militāro infrastruktūru. Arī viens no galvenajiem ASV demokrātu atbalstītājiem medijos laikraksts The New York Times atzīst, ka pēc ārvalstu karavīru izvešanas Afganistānā paliks "ēnu kombinācija, kas sastāvēs no īpašo operāciju slepenajiem spēkiem, Pentagona apakšuzņēmējiem un izlūkdienestu slepenajiem aģentiem". Šīs "ēnu kombinācijas" galvenie mērķi būs gan kontrolēt situāciju, gan nepieciešamības gadījumā organizēt bruņotas akcijas (tajā skaitā aviācijas uzlidojumus no ASV armijas bāzēm reģiona valstīs) pret Al Qaeda un Islāma valsts struktūrām.
CovertAction Magazine tikmēr raksta, ka ASV turpmākā stratēģija Afganistānā būs analoga tai, kāda tika īstenota tā saucamā slepenā kara laikā no 1959. līdz 1975. gadam Laosā. Šajā valstī oficiāli ASV karaspēks nebija dislocēts, un jebkāda ASV klātbūtne tika noliegta, lai gan cīņās pret komunistiem un par ģeopolitisko ietekmi darbojās liels skaits ar slepenajiem dienestiem saistītu laužu un formāli civilu kompāniju – Pentagona apakšuzņēmēji, kuri vienlaikus gan koordinēja militārās darbības, gan meklēja sev atbalstītājus vietējo cilšu vidū.
Afganistānā amerikāņu nosacīti nemanāmā klātbūtne tikmēr ir vēl ievērojami daudzskaitlīgāka, turklāt galvenokārt tieši ASV instruktori ir apmācījuši un joprojām apmāca Afganistānas valdības drošības dienestus un karaspēku. Visi kopā šie faktori nozīmē, ka Savienoto Valstu ietekme uz šo valsti nemazināsies arī pēc oficiālās karaspēka izvešanas. Mainīsies vienīgi noskaņojums sabiedrībā, jo karavīru bojāeja talibu un citu grupējumu uzbrukumu dēļ izraisa plašu rezonansi un iedzīvotāju neapmierinātību, kamēr algotņu nāves gadījumi paliek tikpat kā neievēroti, uzskata izdevums.
Kā galvenie iemesli, kamdēļ ASV uzskata par nepieciešamu saglabāt klātbūtni Afganistānā, minēti šīs valsts stratēģiski nozīmīgais ģeogrāfiskais stāvoklis – robežas ar bijušās PSRS Centrālāzijas republikām, kā arī Ķīnu (šis robežas posms gan ir pavisam neliels) –, Afganistānas kā perspektīvas naftas un arī gāzes tranzītvalsts statuss (caur Afganistānu ieplānots, piemēram, naftas vads no Turkmenistānas uz Indijas ziemeļiem), ASV Ģeoloģiskā dienesta atklātie ievērojamie derīgo izrakteņu apjomi, kā arī Ķīnas un Krievijas pastiprinātā interese par Afganistānu, kam Savienotās Valstis vēlas pretdarboties.
Kas attiecas uz derīgajiem izrakteņiem, 2007. gadā tika paziņots, ka Afganistānā atklāti ievērojami dzelzs, vara, kobalta, zelta un, pats būtiskākais, arī elektronikas ražotājiem stratēģiski ļoti nozīmīgā litija (bieži dēvēts arī par nākotnes naftu) krājumi. Tikai iegūstamo derīgo izrakteņu vērtība tobrīd tika lēsta vismaz triljona ASV dolāru apmērā. Papildus tam valsts teritorijā tika atrastas arī naftas rezerves ap 200 miljardiem barelu apmērā, kas līdzinās aptuveni trešdaļai no Saūda Arābijas naftas krājumiem. Šobrīd visi šie krājumi tikpat kā netiek izmantoti, tomēr perspektīvā Afganistāna var kļūt par nozīmīgu izejvielu un energoresursu eksportētāju, un jau tas vien ir pietiekams iemesls, lai ASV vēlētos saglabāt neoficiālu kontroli pār šo valsti.
Pats nozīmīgākais faktors gan nešaubīgi ir jau pieminētā Krievijas un Ķīnas interese par Afganistānu. Tā Ķīna, kura cenšas uzturēt labas attiecības vienlaikus gan ar Afganistānas valdību, gan ar talibiem, gadu no gada te palielina investīcijas un arī tirdzniecības apjomus ar afgāņiem. Tāpat Kabulai ir atvēlēta vieta Pekinas megaprojekta Viena josla, viens ceļš (zināms arī kā Jaunais zīda ceļš) ietvaros. Tikmēr Krievija oficiāli ir pasludinājusi talibus par teroristisku organizāciju, tomēr tas netraucē Maskavai regulāri rīkot tikšanās par iespējamajiem Afganistānas konflikta noregulējuma ceļiem, kurās piedalās arī talibi. Ne mazāk interesanti, ka 2014. gadā Afganistānā atkal tika atvērts savulaik slēgtais Krievijas kultūras centrs, ir ievērojami palielināts Krievijas vēstniecības darbinieku skaits, pieaugušas Maskavas investīcijas Afganistānas ekonomikā, atjaunojušies savulaik ciešie sakari ar galvenokārt etnisko uzbeku apdzīvotajiem valsts ziemeļu reģioniem u. c. Kopumā, kā atzīst CovertAction Magazine, abas Eirāzijas lielvalstis ir gatavas izvērst Afganistānā vērienīgu ekonomisko un arī politisko ekspansiju (tajā skaitā arī ar Uzbekistānas un Pakistānas starpniecību), iekļaujot Afganistānu savos ģeopolitiskajos projektos, un šobrīd gaida vienīgi ASV bruņoto spēku aiziešanu no valsts.
Kura no abām pusēm – pašreizējā valdība vai talibi – beigās nāks pie varas Afganistānā, ne Pekinai, ne Maskavai nav īpaši svarīgi, jo tās ir gatavas sadarboties ar jebkuru no tām.
Gaida talibu ofensīvu
Galvenais jautājums, ņemot vērā visu iepriekš minēto, pašsaprotami skan: kas Afganistānā gaidāms tālāk? Pārliecinošs vairākums prognožu ir pesimistiskas, jo eksperti uzskata, ka talibi rīkosies tāpat kā pēc padomju karaspēka izvešanas 1989. gadā (drīz pēc tam arī izveidojās šī kustība) – sāks ofensīvu, lai pārņemtu varu valstī.
Taliban, jāatgādina, ir ne tikai radikāli islāmisks, bet arī etnisks grupējums, kas sastāv galvenokārt no puštunu cilšu pārstāvjiem. Kustībai ir skaidri definēts mērķis: šariata valsts izveide Afganistānā, kas vienreiz – 1996. gadā – talibiem jau izdevās. (Cits jautājums gan ir, ka citādi kā par tumsonību tā laika posma notikumus Afganistānā nosaukt nav iespējams.) Vienlaikus globālu plānu talibiem nav un nekad nav bijis (ja nu vienīgi atsevišķi viņu līderi aicina minētajā šariata valstī iekļaut arī puštunu apdzīvotās zemes Pakistānā), un arī viņu kādreizējā sadarbība ar Osamu bin Ladenu ir drīzāk pārpratums. (Patvērums Ladenam tika dots galvenokārt tāpēc, ka daudzi talibu līderi savulaik kopā ar Ladenu bija cīnījušies pret padomju spēkiem, nevis tāpēc, ka talibi kaut kā īpaši atbalstītu viņa idejas.) Papildus tam kustības vadoņi neslēpj, ka par ne mazāku ienaidnieku kā proamerikāniskā valdība uzskata Islāma valsti, kuras kaujinieki tāpat ir nostiprinājušies atsevišķos Afganistānas rajonos. Starp "globālajiem" islāmistiem un talibiem arī izceļas regulāras bruņotas sadursmes, un šā iemesla dēļ pastāv viedoklis, ka Ganī valdībai varētu tikt dots zināms handikaps. Par talibu pirmo mērķi, visticamāk, kļūs reliģiskie konkurenti – svešzemnieki –, kamēr rēķinu kārtošana ar valdības spēkiem tiks atlikta uz vēlāku laiku.
Atsevišķi jautājumi, protams, ir arī par to, kā situāciju spēs ietekmēt Afganistānā paliekošās ASV militārās jeb apsardzes kompānijas, kas Taliban acīs būs vienlaikus gan ārvalstu okupanti, gan neticīgie, un kādu atbalstu talibi saņems no Ķīnas un Krievijas. Abu šo valstu, it īpaši Krievijas, attiecības ar ASV kļūst aizvien naidīgākas, un uz šāda fona, lai cik labas attiecības ar Pekinu un Maskavu arī necenstos uzturēt Ganī vai jebkura cita proamerikāniska Afganistānas prezidenta valdība nākotnē, Ķīnai un Krievijai tās ir un paliks tikai proamerikāniskas valdības, kuras vēlams nomainīt pret sev lojāliem līderiem. (Atklāta atbalsta talibiem, ja tie dosies karagājienā uz Kabulu, visticamāk, gan nebūs, tomēr nekas neliedz, piemēram, Afganistānas kaimiņvalstij, no Krievijas gandrīz pilnībā atkarīgajai Tadžikistānai, apbruņot talibu kaujiniekus ar ieročiem no saviem krājumiem, atsaucoties uz bailēm no Islāma valsts kaujiniekiem, pret kuriem talibi varonīgi cīnās.) Talibus, kuru viens no mērķiem ilgākā laika posmā ir arī starptautiska viņu varas Afganistānā atzīšana, par lojāliem tai vai citai lielvalstij neviens gan nosaukt nevar, taču ļoti ticams, ka, nonākot pie varas, viņi būs gatavi pragmatiskai sadarbībai ar abām šīm lielvarām, ja tās pievērs acis uz talibu aizvēsturisko ideoloģiju un metodēm, ar kādām tiek īstenotas šariata dogmas.
Vienlaikus gan jāatzīst, ka šie un citi līdzīgi apgalvojumi pagaidām ir vairāk spekulatīvi, jo pastāv pārāk daudz nezināmo, tostarp – nav pilnīga priekšstata par talibu reālajiem spēkiem. Attiecīgi tikai pēc 11. septembra kļūs redzamas jau konkrētu talibu (tāpat kā valdības un arī citu radikālo islāmistu grupējumu) plānu un iespēju aprises, un var gadīties, ka reālā situācija ievērojami atšķirsies no šobrīd zīmētajiem scenārijiem. Tāpēc vienīgais, kas patlaban ir skaidrs, – miera vai Rietumu parauga demokrātijas Afganistānā pat labākajā gadījumā nebūs vēl ļoti ilgi.