Augusta kara desmitgade

Gruzijas un Krievijas konflikta jeb Piecu dienu kara priekšvēsture gan ir krietni garāka par dažām dienām. Pēc PSRS sabrukuma 1990. gadā Gruzija kļuva par etnisko konfliktu visvairāk pārņemto nu jau bijušās PSRS republiku. Tās dienaskārtībā nonāca uzreiz vairākas vēsturiskās domstarpības, kuras PSRS laika posmā bija veiksmīgi apslāpētas, taču nepavisam ne likvidētas. Īpaši aktīvas šajā ziņā bija Abhāzija, kurai PSRS laikā bija autonomās republikas, kā arī Dienvidosetija, kurai minētajā laikaposmā bija autonomā apgabala statuss. Abās šajās teritorijās izcēlās bruņoti konflikti, kuru rezultātā pie varas ar Krievijas atbalstu nāca prokrieviski noskaņoti separātisti. Izvairīties no militāra konflikta izdevās otrajā Gruzijas autonomajā republikā Adžārijā, tomēr arī tajā ilgstoši pastāvēja plašs separātisks un prokrievisks noskaņojums, radot papildu saspīlējumu jau tāpat pretrunu un iekšpolitisko konfliktu nomocītajā Gruzijā. 

Priekšvēsture

Starptautiskā mērogā attieksme pret Abhāzijas un Dienvidosetijas separātistiem tradicionāli ir vienāda, lai gan vēsturiski abu šo konfliktu iemesli ir jūtami atšķirīgi. Abhāzu un Abhāzijas vēsture ir pat senāka nekā gruzīnu un Gruzijas vēsture. Savā ziņā atjaunot valstiskumu abhāzi mēģināja pat pēc padomju varas iedibināšanas, jo 1921. gada martā tika pasludināta atsevišķa Abhāzijas Padomju Sociālistiskā Republika, kuras neatkarību sākotnēji atzina pat Gruzijā pie varas nākusī Revolucionārā komiteja. Tiesa, jau tā pašā gada decembrī (kā tiek uzskatīts – lielā mērā pateicoties gruzīnu komunistu ietekmei topošajā padomju impērijā) sākās Abhāzijas iekļaušana Gruzijas sastāvā autonomas republikas statusā, kas noslēdzās 1931. gadā. Savukārt 1937.–1938. gadā tika represēti gandrīz visi kādreizējie pat sociālistiskās Abhāzijas nosacītās neatkarības piekritēji, nemaz nerunājot par demokrātiskas neatkarīgas Abhāzijas idejas atbalstītājiem. 

Abhāzu vidū vēl PSRS laikaposmā bija plaši izplatīts viedoklis, ka tieši Gruzija ir vainojama pie visām abhāzu nelaimēm, ir okupējusi viņu vēsturiskās zemes, kā arī pārplūdina republiku ar imigrantiem – etniskajiem gruzīniem. PSRS sabrukuma laikā šis noskaņojums nekavējoties izpaudās kā vispirms sociālistiskās, bet pēc tam vienkārši Abhāzijas pilnīgas neatkarības pasludināšana. Vispirms abhāzi centās atrast atbalstu savām vēsturiskajām pretenzijām Rietumos, taču netika sadzirdēti, un tad vērsās pēc palīdzības pie Krievijas, ar kuras atbalstu spēja atvairīt Gruzijas mēģinājumu ar militāru spēku atjaunot valsts teritoriālo vienotību. 

Abhāzijas gadījumā runa ir par zemēm, kurās šī tauta dzīvo vēl kopš Romas impērijas laikiem, bet Dienvidosetijas vēsture sākas tikai XVIII gadsimtā, kad gruzīnu zemēs parādījās pirmie – runājot mūsdienu terminoloģijā – osetīnu viesstrādnieki. Pats jēdziens Dienvidosetija jeb Kalnu Osetija parādījās tikai XIX gadsimta sākumā un kā tīri ģeogrāfisks termins, lai apzīmētu osetīnu apdzīvoto Gruzijas daļu un atšķirtu to no Ziemeļosetijas – vēsturiskajām osetīnu zemēm. Tomēr, kad pēc cariskās Krievijas impērijas sabrukuma tika pasludināta neatkarīga un demokrātiska Gruzijas valsts, tās sastāvā pašsaprotami tika iekļauta arī Kalnu Osetija. Tajā sākās vietējo boļševiku organizēta, etnisku iemeslu dēļ plaši atbalstīta sacelšanās (vai pareizāk – vairāku sacelšanos sērija), kura lielākos apmērus sasniedza 1920. gadā. Šīs sacelšanās gan izdevās apspiest, tomēr pēc boļševiku varas iedibināšanās Gruzijā Dienvidosetijas osetīni netika aizmirsti – viņiem tika piešķirts autonomā apgabala statuss.

Tomēr pēc PSRS sabrukuma padomju impērijas laikā apslāpētā, taču joprojām gruzdošā etniskā konflikta dēļ Dienvidosetijas osetīni nekavējoties ieņēma izteikti prokrieviskas pozīcijas, vairākumam kategoriski nevēloties palikt Gruzijas sastāvā. Rezultātā – paralēli ar karu Abhāzijā izcēlās arī karš Dienvidosetijā. Tur Gruzijas centieni atjaunot valsts teritoriālo vienotību 1992. gadā tieši tāpat tika apslāpēti ar Krievijas palīdzību, bet uz abu neatkarību pasludinājušo, taču starptautiski neatzīto prokrievisko republiku robežām tika izvietoti ļoti nosacīti miera uzturētāji. To kodolu veidoja Krievijas armijas vienības, lai gan misijās piedalījās arī Gruzijas un pašpasludināto republiku spēki. 

Abi konflikti tika iesaldēti un tādi palika vairāk nekā desmit gadu, jo nekādus visiem pieņemamus politiskus risinājumus atrast neizdevās. Tas skaidrojamas arī ar to, ka nedz separātisti, nedz Krievija nebija ieinteresēta konfliktu galīgā noregulēšanā.