Augusta sākumā savu darbību atjaunos Āgenskalna tirgus. Brāļi Mārtiņš un Kārlis Dambergi, kuru uzņēmums Kalnciema iela uzvarēja konkursā par nomas tiesību iegūšanu tajā, vēlas stāstu par tirgu vēsturiskajā paviljonā turpināt pēc iespējas ātrāk, lai atgādinātu apkaimes un visas Rīgas iedzīvotājiem – šeit ir un atkal būs tirgus. Tiesa, vienlaikus tirgus nomas tiesības nozīmē arī pienākumu atjaunot vēsturisko paviljonu.
SestDienai saruna gan pamatā sanāk ar jaunāko brāli Kārli. Mārtiņš pievienojas tikai ik pa laikam, jo raizes rada, piemēram, ugunsdrošība.
Pavisam drīz – jau 3. augustā – paredzēta Āgenskalna tirgus atklāšana, un, kā saprotu, tirgus atsāks darbu vienlaikus ar rekonstrukciju tirgus ēkā.
Kārlis Dambergs. Jā, 3. augustā mēs uzsākam tirgus darbību, nedēļā plānojot tikai vienu brīvdienu – pirmdienā. Tirdzniecība būs tirgus āra teritorijā, paviljonā tirdzniecība nenotiks. Uzreiz visu neapgūsim, bet sev esam sadalījuši visu to tirgus darbības atsākšanu trīs posmos. Pirmais – āra tirdzniecība. Pēc tam, kad laikapstākļi kļūs sliktāki – novembris, decembris, janvāris –, mēģināsim izveidot ziemas paviljonu kā pagaidu tirdzniecības vietu ziemai. Un pēc tam jau ir paviljona rekonstrukcija. Pēdējais datums ir pēc trīsarpus gadiem – 2021. gads, kad paviljonam jābūt atjaunotam.
Ir plāns iekļauties vai varbūt apsteigt laiku?
Mēs mēģināsim netaisīt oficiālo lentītes griešanu, bet pakāpeniski atvērt lielo paviljonu, atjaunojot bojātās konstrukcijas. Konkrētākus termiņus gan tagad solīt būtu pāragri.
Kad publiskajā telpā nonāca ziņa, ka tieši jūs apsaimniekosiet Āgenskalna tirgu, parādījās daudz pozitīvu vērtējumu – cik labi, beidzot! Tātad lielas gaidas. Jūs tas nebiedē?
Mūs pašus lielais sabiedrības atbalsts kaut kādā mērā virza, ka to vajag izdarīt. Lielais pozitīvisms ir dzinējspēks. Ja tāda nebūtu, mēs, visticamāk, nebūtu nemaz startējuši. Attiecībā uz Kalnciema ielu, jā, nevar noliegt, tirgum ir vairāk nekā 10 gadu ilga pieredze, un tas notiek reizi nedēļā. Tomēr nekādā ziņā Kalnciema tirgus saturu nevēlamies pārnest uz Āgenskalnu. Kalnciema tirgus ir neliels, katra veida preces tirgo daži tirgotāji, ar daudziem kopā strādājam jau gadiem.Savukārt Āgenskalna tirgus reizē ir plaša telpa, kur var darboties plašāka konkurence, un liela kultūrvēsturiska vērtība ne vien Pārdaugavas, bet arī Rīgas un visas Latvijas iedzīvotājiem. Tas rada konkrētas asociācijas un ir daudzu desmitu gadu garumā sabiedrības pašas veidots zīmols. Tas uzliek zināmus pienākumus, kā mums to vajadzētu darīt. Un šos pienākumus mēs centīsimies apvienot ar pieredzi, kas mums ir te, Kalnciema kvartālā.
Āgenskalna tirgus mums pašiem nozīmē plašākas iespējas sasniegt to, ko Kalnciema kvartālā ierobežotās teritorijas dēļ nemaz nevaram iespēt. Āgenskalna tirgus var uzņemt ļoti plašu tirgotāju loku, un tas ļaus regulēt gan cenas, gan kvalitāti. Mēs centīsimies arī noturēt kvalitātes līmeni un – līdzīgi, kā tas ir Kalnciema tirgus gadījumā – aizbraukt pie zemniekiem, paskatīties, ko viņi dara savos laukos vai saimniecībās. Viens no pamata uzstādījumiem būs produktu izcelsme. Uzsvars būs uz to, ka tie ir svaigi, vietējie un sezonālie produkti. Neizslēdzam gan arī produktus no ārzemēm, taču tad jābūt skaidrai norādei – produkts ir no Spānijas. Tā ir plaši zināma problēma Latvijas tirgos – izcelsme nereti netiek norādīta vai īsti neatbilst realitātei.
Gribu uzsvērt, ka mēs joprojām gaidām tirgoties gribētājus, jo īpaši mazus un jaunus ražotājus. Lai tirgus ir tāda kā testa platforma, kur viņi var satikt savus pirmos pircējus un saprast, vai viņa produkts ir pieprasīts un ieguldītā darba vērts.
Vai ražotājam tas būs arī izdevīgi cenas ziņā?
No dalības maksas viedokļa?
Jā.
Darīsim visu, lai tas tā būtu. Tirgus būtība ir, ka jābūt dažādībai. Cerams, ka uz dažādību cilvēki nāks. Āgenskalna tirgus gadījumā skaidrs, ka līdz ar apkaimes pircējiem vajadzīga visa Pārdaugava un Rīgas centrs, piepilsētas.
Un tad vēl ir tie sapņi, ka mūsdienās tirgus varētu būt kaut kas vairāk nekā tikai tirgus. Ka cilvēki tur ēd, domā, lasa – notiek tāds mudžeklis. Tiek minēti piemēri no Rietumeiropas un rādītas bildes. Tai pašā laikā es, piemēram, par šādiem sapņiem esmu skeptiska, jo, manuprāt, Rīgā nav tik daudz cilvēku, lai tirgus varētu būt dzīvs arī citādi, ne tikai kā tirgošanās. Taču saprotu, ka no jums sagaida arī šo citu funkciju nodrošinājumu. Kā jūs to redzat?
Priecē, ka gan visā Rīgā, gan Āgenskalnā darbojas aktīvas sabiedriskās organizācijas. Pirms nomas tiesību izsoles organizējām tikšanos, lai saprastu, cik lielā mērā gan atsevišķi indivīdi, gan organizācijas ir gatavas iesaistīties. Rūpēsimies, lai šīs organizācijas varētu savus mērķus realizēt caur tirgu un tirgū.
Par tirgu kā socializēšanos – domāju, ka tirgus ir dzīvs organisms. Arī Rīgā, kaut gan pilsēta nav liela, tirgi ir ļoti dažādi. Tirgus pats par sevi ir kaut kas vairāk nekā pirkt un pārdot, un tirgi taču vēl joprojām eksistē visur. Turklāt tiem, kas regulāri iet uz tirgu, ir jau savi pārdevēji.
Līdzīgi jau var būt arī lielveikalos – eju uz to konkrēto kasi, jo tur strādā mana pārdevēja.
Jā, bet atšķirība tomēr ir ļoti liela, jo tirgū pircējs var ietekmēt cenu vai pasūtīt savu atsevišķo pasūtījumu. Veikalā tādu iespēju nav. Lielveikalā pārdevējs nevar patvaļīgi iedot atlaidi, kaulēties.
Jā, veikalā pārdevējs varētu būt daudz vairāk attālināts no savas preces, vienlaikus tur mēs varam būt droši par kvalitāti un izcelsmi. Veikalam ir prasības, kas tiek arī kontrolētas.
Tirgus jau nav diži atšķirīgs prasību ziņā. Jāievēro tās pašas higiēnas normas un citi noteikumi. Produkta izcelsme gan varētu būt mums ļoti būtiska prioritāte, un mēs tirgotājiem par tās pareizu uzrādīšanu esam paredzējuši ļoti drastiskus noteikumus.
Atgriežoties pie stāsta par tirgu kā socializēšanos, piekrītu tiem, kuri saka, ka uz Kalnciema tirgu nāk ne vien iepirkties, bet arī labi pavadīt laiku. Arī Āgenskalna tirgū varētu notikt papildu aktivitātes, tomēr pamatā viennozīmīgi būs tirgus klasiskā izpratnē. Eiropas piemēri ir ļoti dažādi. Pirms četriem gadiem piedalījāmies Pasaules tirgus konferencē, kur bijām vieni no runātājiem. Neesam vienīgā vieta, kur ir problēmas. Daudzviet tirgi izzūd vai tiek pārveidoti par lielveikaliem. Problēmas ir visur. Ja skatāmies uz Eiropu, tad redzam, ka dzīvs ir priekšstats, ka Eiropā lielākoties pārtikas tirgum jānodrošina maksimāli vietēji un svaigi produkti. Tirgus gadījumā to izdarīt ir vienkāršāk nekā lielveikalā. Ir lieliski piemēri par tirgus funkciju savienošanu ar ēšanu, restorāniem – ka ēdienu var ņemt līdzi. Taču tad svarīgs ir pilsētas izmērs.
Un vēl tie laikapstākļi!
Jā, laikapstākļi, bet var jau arī kaut ko darīt zem jumta.
Kādi kopumā ir tie lielākie, kā tagad moderni teikt, izaicinājumi, domājot par Āgenskalna tirgu?
Mārtiņš Dambergs. Skaidrs, ka tie ir komplicēti soļi. Citādi, nekā bijis līdz šim. Varbūt tas arī ir izaicinājums.
K.D. Bet ļoti precīzs jautājums! Kad bija paziņojums par izsoles rezultātiem, tad Aleksejam Naumovam bija tāds vērtējums: "Apsveicu ar izaicinājumu!" Tas viss kopā ir izaicinājums.
M.D. Jo īpaši, ņemot vērā, ka būvniecība šodien nav lēts prieks.
K.D. Un vēl arī tas, ko jau minēju, ka Āgenskalna tirgum noteikti vajag daudz pircēju – kā tos, kas dzīvo tuvumā, tā citu rajonu iedzīvotājus. Tas nozīmē, ka tirgum jābūt tik labam, lai cilvēki gribētu braukt no attālākas apkaimes. Ir skaidrs, ka Āgenskalna tirgus ir arī fiziskais Āgenskalna centrs. Arī tūristiem tas varētu būt interesants.
Es saprotu, ka jūs bijāt vienīgie, kas piedalījās izsolē. Kāpēc tā?
K.D. Mēs pirms piedalīšanās publiskajā telpā nonācām brīdī, kad veicām aptauju, lai saprastu, ko cilvēki vēlas no Āgenskalna tirgus. Gribējām paši sev izveidot nelielu pētījumu, kas ir tas, ko sagaida. Atsaucība bija liela. Un mirklī, kad šī informācija kļuva publiska, iespējams, tā kādu atturēja piedalīties. Arī mums tas, ka notiks šāda izsole, bija ārkārtīgi liels pārsteigums. Janvārī to izziņoja un faktiski pēc trīs vai četriem mēnešiem izsole notika. Laika posms, lai sagatavotos un izvērtētu visus riskus, bija ārkārtīgi īss. Arī vēl tas pavasaris ar bankām... Es domāju, kopumā gribētāju noteikti bija daudz, bet kāpēc nepieteicās līdz galam? Grūti komentēt.
Vai Vidzemes tirgum ir iespējas atdzimt?
Es domāju, ka tam būtu jāatdzimst. Tas gan varētu būt mazliet citāds gadījums. Tirgus ēka ir mazāka un atrodas pilsētas centrā, kas kļūst tukšāks. Tas izteikti varētu būt gadījums, kad tirgum tiek klāt piekabinātas vēl citas funkcijas. Bet mana pārliecība, ka tur ir jābūt tirgum!
Laikā, kad Rīgas centrs kļūst tukšāks….
M.D. Centrs ir tāds interesants. Piemēram, Čaka iela. Bija tādi jokainie veikali, kuri, šķiet, ar visu to kontingentu ir emigrējuši uz citām vietām. Otra tendence ir tā, ko jau Kārlis minēja, ka pastāv supermārketu kults. Ir tās mazās lietas, kuras mums it kā patīk, bet kuras mēs arī paši nogalinām, atbalstot visādus monstru veikalus.
Runa jau ir ne tikai par to, ka ir citādi veikali, bet arī par to, ka cilvēki vairs nedzīvo centrā.
M.D. Jā, tā ir vēl otra lieta. Tāpēc uz Vidzemes tirgu jāraugās kā uz projektu, kas ir neskaidrs. Tas ir noslēgts. Āgenskalna tirgus savukārt ir šī rajona dzīvība, lai gan arī sačakarēts ar visādām papildu celtnēm.
K.D. Skaidrs, ka vieta ir sarežģīta. Trūkst gājēju pāreju, un satiksme apkārt tirgum ir ļoti intensīva. Bet, cerams, līdzīgi kā Kalnciema kvartāla gadījumā, apstākļiem pamazām uzlabojoties, arī pašvaldība un citi uzņēmēji būs ieinteresēti apkaimi attīstīt.
Kādā intervijā lasīju, ka pamatā jūsu nodarbošanās tomēr ir veci dēļi un vecs koks. Kāpēc jums bija svarīgi piešķirt šiem dēļiem jau lielāku nozīmi?
M.D. Tā ir attīstība. Ņemot vērā, cik mums te viss strauji mainās – augšā un lejā, un šķērsām. Ir jāseko līdzi un jāatceras Rainis – izdzīvos, kas pārmainīsies.
K.D. Arī tāpēc, lai būtu interesanti pašiem. Un, ja ar šo interesantumu var dot klāt vērtību, tas der
Jūs redzat, ka ar šo darbošanos, atjaunojot vēsturiskas ēkas un pievēršot tām uzmanību, arī citi grib tāpat – kopt un atjaunot mantojumu?
K.D. Mēs ļoti ceram. Un koka grīdas jau arī ir ļoti patīkamas. Bet, jā, kopumā mēs to jūtam. Arī aktīvajā Kalnciema kvartāla atjaunošanas posmā pie mums nāca konsultēties. Āgenskalna gars arī ir ļoti simpātisks. Tas ir liels ritulis, kas rada rezonansi. Kad sākām šeit darboties, nebija ļoti populāri atjaunot koka mājas.
Jā, labāk nodedzināt!
K.D. Vai uzcelt no gāzbetona. Koka ēkas nebija vērtība, kā tas ir ar Rīgas jūgendstilu un Dziesmu svētkiem. Tagad mums ir arī koka mājas. Daudzās lielajās Eiropas pilsētās koka mājas kari un ugunsgrēki ir iznīcinājuši. Un Rīga atšķiras ar to, ka koka ēkas celtas un izdzīvojušas ļoti lielā koncentrācijā.
Varbūt, ja to ir tik daudz, nav efektīvi visas atjaunot?
M.D. Ir visādas iespējas, bet kaut kas ir jādara. Var taisīt sociālismu, ārdīt visu nost un celt piecstāvenes. Vai mēs to gribam? Šķiet, ka tas, kas ir skaists Rīgā un Latvijā, ir šī dažādība.
K.D. Gan jau, lai nopelnītu naudu, ir izdevīgāk pie pašas Rīgas robežas uzcelt daudzstāvu ēku, kur visas būvniecības izmaksas ir skaidras.
Kāpēc pie robežas?
K.D. Jo lētāka zeme.
M.D. Tomēr centrā ir daudz ēku, kuras stāv tukšas. Vakarā braucu pa centru, paceļu galvu augšā un ir tumšs. Mēs par to esam daudz runājuši, ka Rīgai kopumā mērogs ir patīkams, jo īpaši Āgenskalnā. Tu vari šeit ļoti labi justies.
Tai pašā laikā pilsēta saka, ka mēs celsim jaunu centru Skanstē, un vēsturiskais centrs tiek aizmirsts.
K.D. Mēs jau arī esam dažādi. Skanstes piemērs atkal piedāvā ko citu – ka viss ir pilnīgi jauns. Tu, piemēram, izremontē sev dzīvokli centrā, bet viss apkārt ir tāds noplucis. Gan jau tur ir arī finansiāls pamatojums – nevar nevienu uzņēmēju piespiest investēt gatavajā centrā. Bet, protams, centrā ir vēl daudz, ko darīt.
M.D. Skaidrs, ka pilsētplānošanā ir daudz caurumu. Rīga ir izraustīta pilsēta, ko gribas nosiet.
Nosiet – ar ko?
M.D. Ka tiek aizpildīta. Rīga citādi ir kā cauri zobi. Tā ir tā mūsu lēnā attīstība. Piemēram, Viļņa pēdējā laikā attīstās tā, ka nevar pazīt.
K.D. Mani vienmēr ir nodarbinājis autoceļš līdz Lietuvai. Kur ir bijusi tā mūsu kļūda, kāpēc mēs neesam izveidojuši savienojošo autostrādi ar Lietuvu un tālāk arī Poliju?
M.D. Mums tagad ir jautājumu un atbilžu vakars?
K.D. Nē, tas vienkārši ir interesanti!
M.D. Lai gan, protams, iebraucot no Lietuvas Latvijā, ir tādi cūku rakumi. Kauns!
Es saprotu, ka Kalnciema kvartāls ir arī piesaistījis Eiropas Savienības finansējumu. Kāda ir šī jūsu pieredze – ko jūs darījāt?
K.D. 2015. gadā piesaistījām ERAF finansējumu šai koka ēkai, kur tagad sēžam. Mērķis bija izveidot koka arhitektūras centru. Šī bija pēdējā no kvartāla neatjaunotajām mājām. Kad pieteicāmies, tas mūs stimulēja arī šo ēku atjaunot. Protams, tas nozīmē arī papildu administratīvo slogu. Nav tā, ka tikai saņem naudu un realizē projektu. Nē, mēs arī šobrīd turpinām atskaitīties par naudas izlietojumu, taču tas mobilizē. Daļēji veicām tās pašas aktivitātes, ko jau iepriekš, tikai lielākā apmērā.
Ja nebūtu finansējuma, jūs vēl domātu par šo pēdējo māju?
K.D. Notikt tas notiktu, bet gan jau lēnāk un pakāpeniskāk. Viennozīmīgi tas, ka šis finansējums ir, dzen uz priekšu.
M.D. Bet tu pastāstīji par mūsu starptautisko darbību! Man liekas, tas ir svarīgi. Mēs neesam nekādi iznireļi! Mēs esam Pasaules tirgus asociācijā.
K.D. Nu, jā, tas ļauj saprast, ka problēmas visā pasaulē ir līdzīgas. Mēs noteikti Āgenskalna tirgum meklēsim arī zemniekus, kas var piedāvāt atšķirīgu produkciju.
M.D. Jā, man ļoti patīk franču vistiņas!
K.D. Un tādu atsevišķu produktu ražotāju trūkst. Paiet laiks, kamēr kāds piefiksē, kā tad tirgū trūkst, ko ļaudis meklē. Centīsimies šādus ražotājus atrast un izcelt.
Nav tā, ka mazie ražotāji ir gatavi tirgū būt tikai kādu vienu dienu nedēļā?
K.D. Jā, bet tā nav problēma. Tu zini, ka tieši tavs gaļas audzētājs tirgū būs ceturtdienās, to tā cieši sarunā, un visi nāk ceturtdienā pēc labā produkta. Taču kopumā mums ir brīnišķīgs ēdiens! Ar dažādiem ārzemju draugiem ceļojām pa Latviju, ēdām dažādās Latvijas vietās – viņi bija sajūsmā! Un arī pašiem bija neticami – cik viss svaigs! Kāpēc es runāju par mazajiem? Jo tie ir ļoti iedvesmojoši piemēri. Ir cilvēki, kas pārceļas atpakaļ uz Latviju vai no pilsētas uz laukiem un neatlaidīgi saimnieko dažos hektāros. Vienkāršāk, protams, vienmēr būs tie daudzie hektāri ar rapšu laukiem vai labību.
M.D. Un tas ir tas, kāpēc es kladzinu par to franču vistiņu! Jo reti kurš tā īsti līdz mielēm nodarbojas ar savu lietu. Piemēram, Madonā ir tāds siers, kur saimnieks speciāli uz Franciju braucis meklēt īpašo baktēriju. Un viņam iznāk! Tā ir niša, kā tu ar saviem diviem hektāriem vari "izcirst" tos 200 hektārus. Tāpat ar dārzeņiem – ir milzum daudz šķirņu. Mums Toskānā ir draudzene, kura, piemēram, audzē antīkos graudus, kam nav glutēna.
Nobeigumā parunāsim par tirgu kā agoru. Ko jūs sagaidāt no Saeimas vēlēšanām?
M.D. Nezinu. Šoreiz ir interesanti!
Jūs kaut kas uztrauc?
M.D. Nē.
Varētu arī neiet uz vēlēšanām?
M.D. Tā gan nē, nepiederu pie tā kolektīva. Nu, Kārli, un kā ar tevi?
Šķiet, Kārlis ir tāds piesardzīgāks par vecāko brāli.
M.D. Jā, viņš ir atbildīgāks, jo viņam ir divi bērni!
Kā tas ir – strādāt kopā ar brāli? Tad, kad jums ir brīvdienas, arī runājat par darbu?
M.D. Mēs visu laiku esam darbā!
K.D. Bet strādāt ar brāli ir baigi labi. Tiesa, mums ir arī lieliska komanda!