Es jau esmu tajā vecumā, kad jānoiet no laukuma, savos 55 gados saka mūžam aktīvais Pēteris Apinis un brīdi vēlāk atklāj, ka cer nodzīvot vismaz līdz simt gadiem. Lai gan esam skolasbiedri, sarunāt interviju ar Ārstu biedrības prezidentu nav tik vienkārši – visu, ko viņš gribot pateikt, labāk uzrakstot pats. Tā arī ir! Turklāt viņa rakstītais publiku vai nu sakacina līdz ārprātam vai arī to dabū Apiņa pusē, bet nekad neatstāj vienaldzīgu.
Jebkura sabiedrisko attiecību kompānija varētu būt sajūsmā par šādu darbinieku: viņš prot šokēt, izmantojot arī demagoģijas instrumentus, taču dara to visai lietpratīgi, pat filigrāni, jo dīvainā kārtā joprojām ir labi informēts ne tikai par visu, kas notiek veselības aprūpes nozarē, bet valstī vispār.
Kas tev, reanimatologam, sakāms par pēdējā laikā bieži piesaukto latviešu izmiršanas problēmu? Izmirsim vai ne?
Pēc sešiem gadiem nosvinēsim Latvijas simt gadu jubileju, kas būs valsts vienīgā simtgadu jubileja mūsu mūžā un, man ir tādas aizdomas, arī Latvijas mūžā. Pasaules vēstures garajā stāstā ir bijušas arī lielākas nācijas, kuru šodien vairs nav. Pirms nepilniem simt gadiem, kad vēl bijām Krievijas impērijas sastāvā, tajā bija pie 150 dažādu nāciju, pašlaik no tām palikušas kādas divdesmit.
Par to, ka tavam mūžam Latvijas pietiks, tev bažu nav?
Nu, es vēl taisos gadus 45 vismaz dzīvot.
Cik, cik? Tev taču ir jau 55 gadi. Tik labi gēni dzimtā?
Nē, nē. Turklāt cilvēki jau veselīgam dzīvesveidam pretojas, cik spēj, tomēr iedzīvotāju vidējais dzīves ilgums pasaulē pieaug par gadu ik četros gados. Mēs pēc veselības determinantes ejam kādus nepilnus 20 gadus aiz vadošajām Rietumeiropas valstīm, Japānas un Dienvidkorejas. Japānā un Korejā šobrīd vidējais dzīves ilgums sievietēm jau ir pāri 90 gadiem. Tātad mūsu vīrieši vidējo vecumu virs 90 sasniegs nākošajos 20 gados, kur nu vēl nākamajos četrdesmit!
Protams, ir iespējams, ka mēs ciešam avārijā vai ātrāk sagaidām savu vēzi vai par vēlu to atklājam — tad statistika iet uz leju. Taču tikpat liela iespēja ir vilkt statistiku uz augšu. Nav nekāda pamata domāt, ka mana paaudze nenodzīvos vēl vismaz gadus četrdesmit.
Ko tu domā par e-veselību?
Tā nes sev līdzi milzīgu cilvēcības zudumu. E-veselība nokauj cilvēcisko faktoru, jo tajā brīdi, kad ģimenes ārsts iemet internetā neirologam varbūtējo slimības diagnozi un dažus izmeklējumus, 40 procentos gadījumu viņš saņem atpakaļ atbildi, kas neattiecas uz šā speciālista kompetenci. Ja viņš būtu piezvanījis neirologam un teicis, lai apskatās pacientu, rezultāts būtu pavisam cits. Vācu slimokases, piemēram, sava apriņķa speciālistiem un ģimenes ārstiem rīko vīna dzeršanas pasākumus, lai sapazītos pēc septiņus gadus ilgā e-bukinga un tiktu no tā vaļā. Bet mēs pašlaik uz šo bezcilvēcību ejam pilnās burās. Dažubrīd man ir sajūta, ka atsevišķas medicīnas nozares, ieraudzījušas tālumā aisbergu, sāk uz sava Titānika spēlēt mūziku un dejot vēl trakāk. Bet varbūt man nav taisnība.
Visu sarunu ar Pēteri Apini lasiet Sestdienā!