Vai labradors apvienos baru?

Kāds Jaunās Vienotības (JV) valdes loceklis pirms vēlēšanām staigāja apkārt priecīgs. Viņi esot vienoju­šies par premjera kandidātu. Tas visus pozitīvi pārsteigšot. Vienotība tobrīd turpināja karāties smalkā diegā zem piecu procentu barjeras, to pamazām pameta biedri un arī politiskās ietekmes aģenti jeb balasts. Šādā situācijā, ja ir cerība no premjera kandidāta sagaidīt brīnumu, tad tam ir jābūt superzvaigznei. Taču JV piedāvāja Krišjāni Kariņu. 

Ne mastifs, bet labradors

Runājot par Kariņa rakstura īpašībām, viens no Kariņa līdzgaitniekiem, nu jau bijušais politiķis un tagad uzņēmējs Aldis Kušķis stāsta, ka vadīt komandu var dažādi: "Izkustināt var dažādos veidos – ir dobermaņa metodes, mastifa pieķēriens. Krišjānim tas vairāk sanāk tādā labradora piegājienā." 

Kad pastāstu par labradoru Jaunās Vienotības birojā, neviens it kā neiebilst. Tātad labradors.

Patīk bērniem, un tas ir abpusēji, ir mīļš un draudzīgs, ja nepieskata, var viegli pieņemties svarā, šķirnes īpašību dēļ var būt labs pavadonis neredzīgajiem, toties nav sargsuns.

Ja Saeima nākamnedēļ nobalsos par Kariņa valdību, svarīgi būs arī tas, kas veidos Kariņa komandu. Kušķis secina, ka Kariņš uzticas cilvēkiem, kurus viņš pats savulaik ir pieņēmis darbā gan Jaunā laika frakcijā, gan arī savā birojā Eiropas Parlamentā. Tāda ir Ieva Zīberga, kuru viņš Jaunā laika frakcijas pirmsākumos pieņēmis darbā parlamentā un kura šobrīd, strādājot EP deputāta birojā, ir viņa preses padomniece. Un tāds ir arī potenciālais premjera biroja vadītājs Jānis Patmalnieks, kurš patlaban ir Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks. Patmalnieks, kurš Krišjāni Kariņu pazīst kopš 2004. gada, kad pievienojās Jaunajam laikam, un ir strādājis arī Kariņa birojā Eiropas Parlamentā, ir pārliecināts, ka Kariņš būs sekmīgs premjers. Tieši tāpēc arī viņš piekritis iesaistīties Kariņa atbalsta komandā. Ja politiskā partija ir ilgspēlētāja un spēj izturēt "gavēni", tad tā var sekmīgi atbrīvoties no liekā balasta. Kas ir balasts? Tā ir tā politiskā galma daļa, kura labprāt lielās, daži stāsta, ka dažreiz arī tirgojas, ar esošu vai neesošu politisko ietekmi. JV "gavēni" ir pārdzīvojusi, taču svarīgi būs, vai organismam pēc detoksikācijas atkal apkārt neaplips visādi parazīti.
 

Vai pelnos būs Fēnikss?

JV šobrīd atrodas situācijā, kad tai visai negaidīti ir dota vēl viena iespēja atgūt savu spēku. Maijā gaidāmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, visticamāk, kandidēs arī Valdis Dombrovskis, kurš būtiskai daļai vēlētāju var būt pietiekami vērtīgs politiskais zīmols. Iegūt pārstāvniecību Eiropas Parlamentā partijai ir svarīgi ne tikai, lai iegūtu vēl vienu politisko tribīni, bet arī tāpēc, ka dažādās kompensācijas ir būtisks finansiāls atspaids partijas ikdienā. Arī Kariņa birojs Latvijā, ko finansē Eiropas Parlaments, atrodas JV biroja telpās. Savukārt pašu mājās JV ir iespēja Dombrovska veiksmes stāstu izstāstīt vēlreiz. Vai tas ir iespējams? Politiskajās aprindās nu jau pat parādās tādi jēdzieni kā "spēlēt dombrovskos", arī situācija, kur kāds no Eiropas Parlamenta atgriežas, lai paņemtu varu, kuru šķietami nevienam nevajag vai neviens nevar uzņemties, ir līdzīga. Vienlaikus gan Dombrovska un Kariņa pazinēji saka, ka viņi ir atšķirīgi cilvēki.

Tomēr cerīgi par partijas izredzēm šajā situācijā izsakās pat biežais JV kritizētājs Jurģis Liepnieks. "Ja tā ir nevis muļķība, bet apzināts, atbildīgs lēmums uzņemties vadīt valdību, kad neviens to īsti nevēlas, rīkoties tieši pretēji tam, kā to izdarīja, piemēram, Roberts Zīle, kurš skaidri parādīja, ka nevēlas šādos objektīvi ļoti grūtos apstākļos riskēt ar savu karjeru un reputāciju valsts dēļ, – jā, šāda atbildīga rīcība no Kariņa puses, atkārtoju, ja tā nav vienkārši muļķība, var padarīt viņu par cienījamu valstsvīru. Īpaši, ja viņam izdosies veiksmīgi izmanevrēt starp ļoti dažādajām politiskajām interesēm šajā Saeimā," uzskata Liepnieks. 

Tāpat sociologs Arnis Kaktiņš SestDienai atzīst, ka pašreiz JV ar Kariņu kā potenciālo premjeru neapšaubāmi ir situācijā ar lielu potenciālu atgūt pozitīvas popularitātes punktus. Vienlaikus gan, protams, ir jāatceras par slaveno svārsta principu, kam palīdzēs politiskie konkurenti.

"Es vēlos pievērst uzmanību, ka tas ir mīts – lai kļūtu par veiksmīgu valdības vadītāju, obligāti ir nepieciešama liela «sava» frakcija parlamentā. Tas tā nav," saka Liepnieks. "Daudziem neveiksmīgiem premjeriem ir bijusi liela frakcija, tas nav tiem nekā palīdzējis, bet, piemēram, Andrim Šķēlem 1995. gadā vispār nebija nekādas frakcijas, kas netraucēja viņam īsā laikā kļūt par populārāko politiķi valstī. Arī Kariņam ir visas iespējas, līdz ar to – arī Jaunajai Vienotībai."