Vairākums garāmgājēju, protams, atpazīst viņā TV seriāla Ugunsgrēks varoni – blēdīgo kazino īpašnieku Felzenbaheru, varbūt vēl kādam nāk prātā viņa skatuves lomas. Rafalsons steidzas, jo ir pieprasīts, popularitātes zenītā. "Vienīgais Latvijas krievu aktieris, kurš kļuvis tik slavens, integrējies bez latviešu valodas!" — šādus apzīmējumus var dzirdēt par Rafalsona daudzsēriju dzīvi televīzijā no cilvēkiem, kas viņu pazīst. Taču spriest par viņu pēc Ugunsgrēka vien nozīmē nepateikt gandrīz neko. Šoreiz aktieris dodas uz Ādažu militāro poligonu, kur tēlo pats sevi topošā filmā Džimlai Rūdi trallalā.
Fragments no intervijas:
Vai būs pareizi teikts, ka tieši Ugunsgrēks padarīja jūs populāru masās?
Pro-o-tams! Nav šaubu!
Nebaidāties, ka Felzenbahera tēls jums ir pielipis?
Ja kaut kas tāds būtu noticis uz skatuves — es uztrauktos. Taču teātrī man ir ļoti dažādas lomas: Vakariņās idiotiem es spēlēju galveno muļķi, izrāde par Oskaru Stroku ir pavisam kas cits (domā). Nē, nē...
Slava jums kaut ko nozīmē?
Mānīšos, ja teikšu "nē". Būdams jauns aktieris, kad mani nezināja un nepazina uz ielas un kad gadījās tā, ka svešs cilvēks pajautāja, kur strādāju, es meloju — teicu, ka esmu inženieris. Ja aktieri nezina, tad viņš nav apguvis savu profesiju. Tu taču pats izvēlējies šo publisko nodarbošanos, un ja tevi nepazīst?! (...) Izstāstīšu vēl vienu gadījumu par aktiera slavu. Es ļoti slikti mācījos — knapi beidzu 2.vakarskolu, kas savulaik bija pretī operetes teātrim. Ja nebūtu skolas direktora, uzvārdā Braticelo, man neiedotu diplomu. Viņš lika skolotājiem salikt man visus četriniekus, jo zināja, ka domāju mācīties par aktieri. Citādi viņš man pat vieninieku neieliktu! (Smejas.) Jau strādājot dažādos teātros Krievijā, katru reizi, kad atbraucu, domāju viņam piezvanīt, bet nedarīju to. Domāju — nu, kas es esmu, lai traucētu cilvēku?... Un jau beidzot, kad biju kaut ko sasniedzis, atradu telefonu grāmatā viņa numuru un piezvanīju. Klausuli paņēma viņa mazmeita un paprasīja, kas zvana. Es atbildēju — kāds bijušais skolnieks. Viņa turpināja: ziniet, nu jau pāris gadu, kopš viņš aizgājis no dzīves. Iedomājieties, kāds lepnums manī sēdēja, ka es nevarēju gadiem ilgi viņam piezvanīt! Tas man nekad, nekad netiks piedots! Paldies vienmēr jāpasaka laikus.
Interviju ar aktieri Jakovu Rafalsonu lasiet Sestdienā!