Atmodas laika aktīvists un ilggadējais Latvijas Bankas vadītājs Repše jau pirms vairāk nekā desmit gadiem ar lielu sparu ienāca Latvijas politikā — solot pārlauzt sprandu korupcijas astoņkājim, dodot zvērestus baznīcā un lūdzot tautai saziedot miljonu, lai, savu vajadzību nemocīts, varētu pievērsties politikai. Toreiz viņš cieta neveiksmi un aizgāja, lai pēc laika atkal atgrieztos — šoreiz finanšu ministra amatā Valda Dombrovska (Vienotība) vadītajā valdībā. Tagad viņš nāk atkal — kā ar acīmredzot lielu naudu apveltītās, uzņēmēju intereses aizstāvošās biedrības Latvijas attīstībai līderis. Šoreiz vēlēšanās viņš ir gatavs samierināties ar mazumiņu un tic, ka darbosies nākamajā valdībā.
Fragments no intervijas:
Pirms pusotra gada, kad Sestdiena jūs intervēja, bijāt aizrāvies ar darbu Mākslīgā intelekta fondā. Tagad zinātniskā aizrautība pārgājusi?
Dienā ir tikai 24 stundas. Vismaz astoņas stundas ir jāguļ, tad vēl divas stundas ēšanai un citām lietām. Pāri paliek 14 stundas darbam. Aizrautība nav beigusies, bet prioritātes ir citas. Paradoksālā kārtā laiks, ko pavadīju zinātnes jomā, ļoti palīdz arī sabiedrisko procesu izpratnē. Jo ļoti daudz uzzināju par evolūciju un tās mehānismiem.
Vai jūs pats arī neesat evolucionējis?
Esmu evolucionējis, turklāt ļoti evolucionējis. Un varbūt tieši tādēļ šis divu gadu pārdomu laiks ir nācis man par labu arī kā politiķim. Bet, atgriežoties pie evolūcijas, — lai notiktu evolūcija, nepieciešamas tikai trīs komponentes. Pirmā komponente ir variācija, otrā ir selekcija un trešā — ir pārmantojamība. Jebkurā sistēmā, kurā ir šīs trīs komponentes, neapturami notiek evolūcija. Un evolūcijas idejas var ļoti labi izmantot visās dzīves jomās, tās strādā arī sabiedrībā. Tas, ko mēs sabiedrībā nepārtraukti darām, — izmēģinām dažādas formas, dažādas reliģijas, dažādas ideoloģijas, dažādas sabiedrībā pieņemtās uzvedības un morāles normas. Nav nekas absolūti ļauns vai absolūti labs. Pētot dažādas mežoņu ciltis, ir redzams, ka divās dažādās ciltīs morāles normas var būt absolūti pretējas, turklāt katra cilts otras morāles normas uzskata par absolūti nepieņemamām. Un tu nekad nevari pateikt, ka vieni ir morāli augstāki, bet otri zemāki. Jautājums ir par to, kas šīm ciltīm būs izdevīgs ilgtermiņā, kura no tām izdzīvos un attīstīsies, bet kura iznīks.
Kas notiks ar latviešu cilti?
Visi politiskie un sabiedriskie procesi būtu vērtējami tikai caur prizmu — vai tas latviešu nācijai palīdzēs izdzīvot un attīstīties. Ja jā, tad vienalga, kas tas būtu: valsts iekārta, uzskatu normas vai kas cits, — tas mums der, ja ne, tad acīmredzot kaut kas ir nepareizi.
Kas to izvērtēs?
Vēsture. Lai gan mēs jau arī tagad varam redzēt to, ka esam neapmierināti ar notiekošo un emigrējam. Tas mums ir kā signāls, ka steidzami kaut kas ir jāmaina un nevar dzīvot tā, kā līdz šim. Bet mēs varam skatīties uz citām nācijām, kuras ir sekmīgi attīstījušās un no kuru valstīm ne tikai nebrauc prom cilvēki, bet, tieši otrādi, pie tām tiecas un laužas iekšā. Ir imigrācijas riski, nevis emigrācijas.
Jūs visu laiku lietojat apzīmējumu mēs. Varbūt ir liela daļa cilvēku, kas jūtas lieliski, nevis ir depresijā.
Statistika to nerāda. Un te mēs nonākam pie mūsu biedrības un topošās partijas ideoloģijas. Mums ir vajadzīgas trīs lietas: mācīties, plānot un sadarboties. Paradoksālā kārtā politiku nekur nemāca. Ja gribam pīt groziņus, mēs mācāmies, ja gribam vadīt vilcienu, mēs mācāmies, ja gribam kļūt par ārstiem — mēs mācāmies. Bet vadīt valsti nemācāmies. Politiķi vairāk ir raksturojami kā entuziasti, kuri pamatā balstās uz to, ko iemācījušies savā pamatprofesijā. Ja mums kaut kas neizdodas, kaut vai nopīt to pašu groziņu, ir divi paņēmieni: mācīties pašiem vai aiziet uz kādiem kursiem, kur to metodiski māca. Mācīties ir ļoti svarīgi, un tāpēc rodas jautājums: no kā mēs varētu mācīties? Jāmācās no sekmīgām nācijām — Somijas, Dānijas, Nīderlandes, Izraēlas, Singapūras. Tās visas ir parādījušas apbrīnojamus sasniegumus; no tām var un vajag mācīties.
Lai realizētu šīs reformas, jums vajag 51 balsi Saeimā, kuru jūs, visticamāk, nedabūsiet, nāksies veidot koalīciju, un labie nodomi var būt apdraudēti.
Nav gluži taisnība, mums nevajag censties dominēt un veidot revolūcijas. Ir vajadzīga trešā lieta — sadarbošanās.
Vai jūs nenonākat pretrunās ar to Repši, kas ienāca politikā pirms desmit gadiem? Toreiz jūs bijāt ass, agresīvs un jūs maz interesēja, ko domā citi.
Es noteiktu nonāku ļoti nopietnā pretrunā ar savu veco es. Tāpēc jau apstiprinoši atbildēju uz jautājumu, vai arī ar mani notikusi evolūcija. Acīmredzot tas veids, kādā es darbojos politikā pirms desmit gadiem, bija pārāk agresīvs, konfrontējošs un kļūdains. Tas nestrādāja. Es toreiz cīnījos ar tādām negācijām kā korupcija un valsts līdzekļu nelietderīga izmantošana. Tās ir problēmas, un pret tām ir jācīnās, bet galu galā sanāca tā, ka es cīnījos pret lielāko daļu Latvijas tautas. Domāju, lielākā daļa sabiedrības būtu labprāt redzējusi vairāk uz sadarbību orientētu modeli, kas tās pašas koruptīvās problēmas ļautu izskaust pakāpeniski, nevis vienā frontālā uzbrukumā.
Savulaik jūs ienācāt politikā ar uzstādījumu cīnīties pret oligarhiem un naudas varu. Tagad jūs pats nākat kopā ar naudas varu.
Šo pretrunu mēs savā lokā esam pārrunājuši un analizējuši. Protams, pastāv risks, kuru nedrīkstam ignorēt, ka mēs vai kādi mūsu sabiedrotie varētu izrādīt favorītismu kādam uzņēmumam. Mūsu risinājums šādu risku novēršanai ir virzīt tādus priekšlikumus, par ko veselas nozares varēs būt apmierinātas. Ja vairāki konkurenti spēs atbalstīt vienu un to pašu politisko iniciatīvu, tā būs derīga valsts attīstībai kopumā, nevis īpaši labvēlīga kādam atsevišķam uzņēmumam.
Vai pēc vēlēšanām jūs varēsiet sadarboties ar Saskaņas centru?
Esmu gatavs sadarboties ar visiem Latvijas patriotiem.
Jūsuprāt, šīs partijas vadītājs Nils Ušakovs ir Latvijas patriots?
To vērtējiet jūs.
Jums jau ar viņu būs jāsadarbojas, nevis mums.
Ir pāragri runāt par nākamo koalīciju pirms vēlēšanām.
Vai nebūtu godīgi, ja jūs tomēr pateiktu vēlētājiem, kas ir jūsu potenciālie sabiedrotie?
Tādā gadījumā es pateikšu, ka man ir absolūti nepieņemama Ušakova nostāja valodu referenduma jautājumā. Tas, kādā veidā viņi ķērās pie sabiedrības šķelšanas, man ir pilnīgi nepieņemami. Tāpat man ir nepieņemami, ka Rīgā viņi saimnieko uz parāda. Un Rīgas parādi drīz var apdraudēt visas Latvijas parādsaistību kvalifikāciju. Šāda saimniekošana nav tālredzīga. Ja vēl nav skaidra mana attieksme pret konkrēto politiķi, tad atgādināšu, ka es biju viens no LNNK veidotājiem.
Kāds šobrīd ir jūsu finanšu stāvoklis?
To jūs redzēsiet manā amatpersonas deklarācijā, un pie tā mēs arī turēsimies.
Bet pirms cilvēks par jums balso, viņam vajadzētu saprast, no kā jūs dzīvojat.
Manus iztikas līdzekļus veido Latvijas attīstībai maksātā alga.
Cik liela šī alga ir?
Tā ir privāta biedrība, un šādu informāciju mēs neizpaužam.
Uz šo interviju jūs atveda šoferis. Viņu algojat par savu naudu vai to dara biedrība?
Biedrība.
Kas finansē jūsu biedrības darbību?
Biedri un ziedotāji. Es neredzu nekādu vajadzību iedziļināties lielākos sīkumos, nekā prasa likums. Mēs esam privāta biedrība.
Taču jūs pretendējat uz varu valstī.
Tad, kad dibināsim politisku partiju, tā pakļausies politiskās partijas regulējošiem likumiem, un mēs tos nepārkāpsim. Nekādu pozitīvisma kampaņu nebūs.
Jūs pieļaujat iespēju, ka jūsu partiju neievēlēs?
Nedomāju, ka mūs neievēlēs. Visa socioloģija rāda, ka ievēlēs. Un mēs arī nepretendējam uz žilbinošiem panākumiem, nerunājam par 51 procentu. Tas arī nav nepieciešams.
Pirms dažiem gadiem apvienība Par labu Latviju nāca ar līdzīgiem uzstādījumiem. Vēlēšanās viņi cieta fiasko. Jūs nebaida šāds liktenis?
Es no viņiem nedzirdēju analīzi. Viņi acīmredzot to darīja citādi. Mums ir cita ideoloģija, programma un pieeja.
Visu interviju ar Einaru Repši lasiet 13.septembra Sestdienā!