Bišķi bailīgi, bet interesanti

Izdzirdot jēdzienus "bērnu mūzika" vai "mūzika bērniem", lielai daļai cilvēku šķiet, ka tā nav īsti ņemama par pilnu vai pat ir ignorējama. Līdzīgi kā kristīgā vai patriotiskā mūzika – jo tās visas šķiet tapušas apsēstībā ar kaut ko: bērniem, reliģiju, valsti. Savukārt tie, kuros pozitīvas emocijas tas viss neizraisa, automātiski tiek uzskatīti par cita ceļa gājējiem vai pat ienaidniekiem.

Andris Sējāns, kurš pēdējos gados rakstījis daudz mūzikas bērniem, atzīst, ka visi šie priekšstati viņu ļoti kaitina: "Pieaugušajiem cilvēkiem un arī pusaudžiem uzreiz ieslēdzas kaut kāda tāda klapīte mazliet – āāā, tas bērniem! Tas ir kaitinoši. Ņemot vērā, ka es jau tik daudz tajā… Atkal es, lūk, pasaku: "bērnu mūzikā" un kaut kā uzreiz…" tieši tā – ar daudzpunktēm stāsta Andris, viens no Sējēnu lielās muzikālās ģimenes, kurš savulaik kļuva pazīstams kā viens no vokālās grupas Cosmos dalībniekiem. Tagad kopā ar brālēnu Reini Sējānu tapušas dziesmas ar Ingas Cipes vārdiem muzikālajam uzvedumam Vilkam tāda dvēselīt’, kas izrādīts trīs reizes Dailes teātrī šovasar Dziesmu svētku laikā un papildus vēl būs skatāms 10. novembrī VEF Kultūras pilī, kā arī nākamā gada sākumā vēl citās Latvijas pilsētās – Vidzemes koncertzālē Cēsis, Latgales vēstniecībā Gors un Liepājas Lielajā dzintarā.

Mūsu sarunā piedalās arī Andra sieva Sanita Sējāne, kura ir šī projekta mākslinieciskā vadītāja, režisore un horeogrāfe, un abu trīspadsmit gadu vecais dēls Eremijs, kurš ir solists – mazā vilciņa lomas atveidotājs.

Kas tā par tēmu – tie vilki? Man uzreiz prātā Mauglis – cilvēks, kurš auga un dzīvoja pie vilkiem. Jums arī tur ir gan cilvēki, gan vilki.

Andris Sējāns Tur jau kaut kas ir tuvs.

Sanita Sējāne Vilcēns iet pie cilvēkiem un satiek meiteni. Sadraudzējas.

A. S. Nu, tas jau ir Maugļa stāsts...

S. S. Maugļa stāsts jau mazlietiņ ir, bet Inga Cipa tā to redzēja, kad es viņu uzrunāju par režisori un teicu, ka tēma būs vilki. Es strādāju jau piecpadsmit gadu ar bērniem un, protams, pa šiem gadiem meklēju tēlu, kas varētu bērniem palīdzēt atraisīties iet uz skatuves pusaudža vecumā, kas viņiem varētu likt justies drošākiem, varenākiem, spēcīgākiem, tikt vaļā no kompleksiem – jā, viņi ir kompleksaini, protams. Un tas vilka tēls viņiem baigi palīdz.

S. S. Kā tu, Eremij, jūties tajā vilka tēlā?

Eremijs Sējāns. Labi.

Esi īstu vilku redzējis?

E. S. Neesmu gan, bet, kad esmu tajā tēlā, man patīk iedomāties, ka es patiešām esmu tas tēls, un es mēģinu nospēlēt vilku, cik vien īsti var.

Kādam vilkam jābūt? Tādam, lai no tevis bail paliek?

E. S. Jā, tā es to iedomājos. Tas vilks ir tāds drosmīgs, bezbailīgs – tas ir viens no galvenajiem raksturiem, ko es ielieku tēlā.

S. S. Bērniem vilka tēls ļoti patīk. Mēs pašlaik gatavojam savu Knīpu un knauķu sezonas koncertu – protams, vilka zīmē. Jums vajadzētu redzēt, kā tie trīsgadnieki dzied "brālis par brāli" – ar tādu lepnumu, kā viņi tos nagus mētā! Jo mazāks bērns, jo viņš vieglāk iejūtas tēlā.