Vaira Vīķe-Freiberga ir pirmā sieviete — valsts vadītāja Austrumeiropā. Viņas prezidentūras laikā Latvija tika uzņemta Eiropas Savienībā un NATO, Rīgu divreiz apmeklēja ASV prezidents Džordžs Bušs, te notika NATO samits.
Pirms savas 75 gadu jubilejas atskatoties uz paveikto, eksprezidente ar sev raksturīgo pašpārliecību saka: visu darījusi pēc labākās sirdsapziņas, ieskaitot fizisku sāpju neizrādīšanu valsts vizītēs prezidentūras beigās. Tagad, pirms 75 gadu jubilejas, viņa joprojām pieņem dzīves piedāvātās iespējas, un viņas runas joprojām izpelnās ovācijas. Tiesa, vairāk ārzemēs — "prezidentu mājas" pakājē ziedu klājienu, kāds bija 2007.gada vasarā Turaidā akcijā Saulesziedi prezidentei, nemana, te eksprezidente jūtot pavisam citas noskaņas…
Fragments no intervijas:
Latvijas lielākā problēma ir zemā dzimstība. Vai pie tā vainīgas sievietes, kuras negrib dzemdēt, vai arī viņām vienkārši ir vieglāk uzvelt visu vainu?
Jā un nē. Latvijā, atšķirībā no dažas labas Āfrikas valsts, sievietei ir iespējas par to lemt. Bet vienai pašai uzaudzināt bērnu, protams, ir grūtāk nekā tad, ja ir tēvs un māte, un vēl vecmāmiņa un vectēvs. Tajā ziņā Āfrikas zemēs paplašinātā ģimene ir liels atspaids. Modernajā pasaulē, kur ir nukleārā ģimene, vai pat tikai māte viena pati, bez sabiedrības atbalsta sievietei var būt šaubas, vai viņa spēs bērnu uzaudzināt.
Pie mums sievietei bieži vien ir bail radīt bērnu, jo nav uzticības vīrietim un viņa atbildības sajūtai.
Tajā ziņā dažās no tām sabiedrībām, kurās ir poligāmija, vīram ir svēts pienākums gādāt par visām savām sievām un bērniem. Mums ir seriālā poligāmija un arī poliandrija, seriāli vairāki vīri vai vairākas sievas. Diemžēl mūsu kultūrā nav iesakņojusies dziļa pārliecība, ka par visiem bērniem viņu radītājiem ir vienāda atbildība, ne tikai par pēdējo ģimeni. Musulmaņu ģimenēs ir savādāk. Man Atlasa kalnos kāda berberu sieviete stāstīja: "Esmu vecākā sieva un pati piemeklēju vīram jaunāku sievu, ar kuru varu sadzīvot. Man bija veselības problēmas, un es biju ļoti priecīga, pārņemot ēst vārīšanu un bērnu pieskatīšanu, bet dažus citus ģimenes pienākumus nododot mana vīra otrajai sievai." Tur vīrs gādā par abām sievām, kamēr pie mums dažreiz pasaka ardievu, paceļ cepuri un pirmo aizmirst, ja vien viņai nav labs advokāts. Amerikā šķiršanās vīrietim var maksāt diezgan dārgi, jo jāmaksā alimenti, un tas ir tikai taisnīgi, jo, ja partnere ir pārtraukusi savu karjeru, lai dzīvotu ģimenē ar bērniem, viņa ir pelnījusi kompensāciju.
Vai latvieši, turpinot seriālo poligāmiju un neriskējot laist pasaulē pēcnācējus, izmirs?
Nu, demogrāfs Ilmārs Mežs zīmē neiepriecinošas līknes. Taču tās ir fatālas tikai tad, ja nemainīsies kādi parametri. Piemēram, māmiņu algas, bērnudārzu pieejamība.
Meža prognozes ieraugot, jums nav sajūtas, ka kaut kas lietas labā jums būtu jāsaka arī Latvijā, ne tikai tālās zemēs?
Latvijā mums ir vesela armija ļaužu, kas par to rūpējas! Simt deputātu, ministri, ierēdņi un pati tauta. Apvienotās Nācijas mūs ir ierakstījušas attīstīto valstu grupā, Latvija ir tik pieaugusi, ka nu pašai vajadzētu ķepuroties tālāk. Esmu Latvijai aktīvi nokalpojusi to maksimālo laika periodu, ko Satversme atļāva man darīt, — astoņus gadus, visilgāko posmu no visiem Latvijas prezidentiem. Tagad jūtos brīva rosīties gan Latvijā, gan pasaulē, tur, kur mani aicina un kur man ir iespējas ko derīgu paveikt.
Bet jūsu morālā autoritāte, kuru vedat citur, taču arī šeit nav pazudusi.
Tas ir labs jautājums, vai šeit tā ir vai nav. Toties citur ir neviltota vēlme mani dzirdēt un uzklausīt. Es braucu tur, kur mani aicina. Saprotiet, bijušajai amatpersonai savā zemē, ja viņa sāk kaut mazliet profilēties, nāk brīdis, kad patlaban amatā esošie sāk justies apdraudēti un tad nākas piedzīvot diezgan rupjus belzienus no viņu puses. Turpretim svešā zemē tādas problēmas nerodas.
Ar savu pašreizējo pieredzi atskatoties uz prezidentūras gadiem, jūs būtu gribējusi kaut ko darīt savādāk?
Ir lietas, ko tu būtu gribējis darīt, bet konstatē, ka nevari. Pamatā es nācu ar savu pārliecību, situācijas analīzi un principiem un pēc tiem arī vadījos, bet realitātē, kā amerikāņi saka, "tavas rokas aizsniedz tikai tik tālu un ne tālāk". Es vienmēr rīkojos pēc labākās sirdsapziņas un saprašanas un vadoties no tās informācijas, kas man tajā brīdī bija. Protams, uz gaišredzību nekad neesmu pretendējusi, nezinu, kas notiks trīs dienas vēlāk. Raugoties atpakaļ, tiešām nedomāju, ka kaut ko dullu būtu izdarījusi.
Visu interviju ar Vairu Vīķi-Freibergu lasiet 30. novembra Sestdienā!