Šoreiz rudens un līdz ar to jaunais mācību gads pienācis savādāk nekā citkārt. Ar plašām diskusijām par to, kā vislabāk nodrošināt, lai bērni skolu vispār varētu apmeklēt. Ar skaļiem vakcinācijas pretinieku iebildumiem un pat protesta akcijām. Ar bažām par to, kā vēl viss izvērtīsies un vai pandēmijas jaunais vilnis neaizskalos visus rūpīgi gatavotos plānus par tālāko dzīvi vīrusa ēnā. Un pilnīgi droši, ka par šo visu spriedīs vēl ilgi, būs daudz iebildumu, tikpat daudz argumentu. Tāpēc šoreiz kārtējā skolas laika sākumā izvēlējāmies drusku citu skatpunktu, un, noliekot malā šā brīža karstos strīdus, gribas aicināt aizdomāties par to, kas nemainīsies nekad, – par to, kā mēs izaugam. Kur smeļamies spēku turpināt, veidoties, attīstīties. Kam cenšamies līdzināties. Kā pieaugam.
Un, ja par to, tad neizbēgami arī par varu – visādā nozīmē. Gan valstiskā līmenī, kur nereti jāraugās, kā atsevišķu cilvēku ambīcijas aizved visu nāciju ne tajā labākajā virzienā, gan cilvēciskā, kad runa ir par mūsu savstarpējām attiecībām, centieniem ietekmēt kādu procesu vai līdzcilvēku rīcību. Ne velti tieši vara ir bijusi un būs viens no mūžīgajiem cilvēces dzinējiem – tā kārdina, reizēm ļauj izdarīt ļoti labas, bet reizēm diemžēl, maigi sakot, arī ne tik labas lietas.
"Uzskatu, ka tas viss ir par varu. Ja tu meitenei no bērnības iemāci noteiktas lietas, tad viņu vēlāk būs vieglāk kontrolēt. (..) No sievietēm ir lielākas gaidas, bet sieviešu tiesības tiek iegrožotas tā, lai viņas nebūtu vīriešiem konkurentes. Lai viņas ir labas sievas, tavu bērnu iznēsātājas un tās, kuras smuki stāv blakus pirmizrādēs," saka režisore Marta Elīna Martinsone, runājot par mūsu bērnības un jaunības elkiem, sajūtām tīņa gados un to, cik greizi bieži tiek radīti un rādīti elki. Tā sakot – no britnijām un bafijām līdz mūsdienu līdztiesības problēmām un tematiem, kas ir un būs aktuāli.
Ir vērts tam pievērst uzmanību. Un ne tikai tādēļ, lai no kaut kā pasargātu savu bērnu "tajā grūtajā pārejas vecumā". Vērts par to aizdomāties arī tādēļ, lai visa sabiedrība kļūtu atbalstošāka, veselīgāka, galu galā – savstarpēji draudzīgāka un saprotošāka. Jo beigu beigās – aktuāli taču tas ir ne tikai skolas laikā, vai ne?
Šīs SestDienas, 27. augusta – 1. septembra numurā lasiet:
SestDienas SALONS. Bafija, vampīri un citi elki. Režisore Marta Elīna Martinsone (35) par mēģinājumu atkal iejusties tīņa ādā, līderu nozīmi un to, kāpēc no sievietēm vienmēr gaida vairāk.
PASAULĒ. Sarkanās impērijas mantinieces. Pēc PSRS sabrukuma aizvadītajos trijos gadu desmitos vairākas tās bijušajā teritorijā esošās valstis ir pārdzīvojušas pilsoņu karus, revolūcijas un valsts apvērsumus, kā arī aizgājušas pa stipri dažādiem neatkarības ceļiem. Kāda ir situācija postpadomju telpā, un kādas ir postpadomju valstu turpmākās nākotnes perspektīvas?
TUVPLĀNĀ. Atnācis, jo vēlas pārmaiņas. Latvijas hokeja valstsvienības jaunais galvenais treneris Harijs Vītoliņš uzsver, ka hokejs ir sporta spēle, nevis darbs, kuru jāizpilda no A līdz Z un ar to viss beidzas.
TEHNOLOĢIJAS. Šurp telefonu, uz skolu. Jaunajam skolas gadam jau grabinoties aiz loga, skolēnu vecākiem nākas dzirdēt to aizvien uzstājīgākās prasības pēc jauna telefona. Nav pat svarīgi, vai stundas notiks klātienē vai attālināti, jo mūsdienās daļa bērna sociālās un mācību dzīves paiet tieši telefonā.
DABA. Mīts par Latvijas zaļumu. Nereti lepojamies ar savu valsti kā vienu no zaļākajām pasaulē, taču vai tā tiešām ir? Lai saprastu patieso situāciju, jau vairākus gadus notiek dabas skaitīšana. Tās laikā ne tikai atklātas daudzas jaunas sugas un pat kāda ala, bet nācies arī atzīt, ka nereti situācija ir sliktāka, nekā līdz šim šķitis.
Kā arī ŠONEDĒĻ, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, KULTŪRIZKLAIDES DEVA, SestDienas VAKARIŅAS, KINO, ZIRNIS ĒD, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, SMALKĀS APRINDAS un ANEKDOTES.