Ir tas lieliskais teiciens, ka mums visiem galvā dzīvo vismaz daži tarakāni un pāris strausu, traki tad, ja viņi visi stāv kājās un vēl arī aplaudē. Labāk pat nemēģināšu izmērīt, kuram tie tarakāni izskatās tādi krietni trekni, bet kuram jau sacenšas ar dinozauriem un kā tas viss sasaucas ar pašreizējo situāciju Latvijā un pasaulē. Vienkārši atminējos par to, domājot, cik bieži nākas atzīt, ka ne tikai man apkārt, bet arī manī pašā tās melodiskās mūzikas ir krietni par maz.
Un kā lai tā nezustu? Laikā, kad tepat Eiropā, gandrīz rokas stiepiena attālumā ne no šā, ne no tā pilsētas laukumā šauj. Kad "lielajās" interesēs pazūd atsevišķu cilvēku likteņi. Kad problēmu "risinājumi" bieži vien izrādās vien švaki piešūti ielāpi, kas jau pēc neilga laika plīst vaļā un atkal rāda caurumus. Tad to visu tik tiešām nevar ignorēt.
"Esmu pārliecināts, ka mūsdienās valda ideoloģija, kas patiešām nevēlas nākotni. Varbūt mēs tiekam programmēti tādi, kas neko ilglaicīgu vairs nevar atstāt, jo jau ir pasaules gals? Es noteikti nevēlos pasaules galu, un man vēl aizvien ir svarīgi notvert vai pašam radīt kaut ko, kas ir ar ilglaicīgu vērtību," saka pianists Vestards Šimkus. Viņaprāt, ne tikai mūzika, bet arī pasaule apkārt, cilvēku attiecības ir pelnījušas nopietnu attieksmi. Lai tā nebūtu tikai postmoderna mēdīšanās. Bet to var panākt tikai tad, ja nopietni attiecamies arī pret pagātni, izvērtējot procesus un mierīgi atskatoties – uz simt, divsimt, vēl vairāk gadiem.
Pagājušajā svētdienā, izbraucot pa vienu no lielajiem Latvijas ceļiem, saskaitīju 36 pušķotas egles. Kam lampiņu, kam izdomas bijis vairāk, bet visiem tiem svētku kokiem ir kas vienojošs – svinīguma un gaidu sajūta. Ilgas pēc svētkiem. Un ir gluži vienalga, vai tepat blakus esošie Ziemassvētki jums nozīmē reliģisku rituālu, ģimenes kopā sanākšanu, dāvanu prieku vai klusu brīvdienu, kad būt vienam kaut kur klajuma vidū, mēģinot noķert briežu soļus mežmalā. Svarīgākā laikam ir tā apstāšanās, kas arvien no jauna gada visklusākajā laikā, kad arī apkārt esošais dabā burtiski sastindzis, ļauj piebremzēt ātrumu, ievērot blakus notiekošo, sajust otru līdzās, saklausīt tās melodijas, kas ieslēptas detaļās, pamanīt sīkumus un saslēgt kopainu. Lai tas liek mainīties pašam un vēlēties labāku, mīlestības pilnāku pasauli apkārt. Pavisam nopietni. Bez mēdīšanās.
Žurnāla SestDiena 14. – 20. decembra numurā lasiet:
SestDienas SALONS. Bez postmodernas mēdīšanās. Pianists Vestards Šimkus radījis mūziku Čaplina filmai un stāsta, ka arī politiku var izteikt skaņās un kāpēc svarīgi radīt kaut ko ilglaicīgu ne tikai mūzikā.
PASAULĒ. Globālās Lielbritānijas ilūzijas. Apvienotajai Karalistei pēc Brexit būs jāatrod sava vieta pasaulē. Skeptiķi ir pārliecināti, ka ārpus Eiropas Savienības britu globālā ietekme ievērojami samazināsies.
LAIKA MAŠĪNA. Latvija pirms Latvijas. Vienos vākos par visu, kas Latvijā noticis no ledus aiziešanas līdz 1918. gadam, dažu labu mītu ieskaitot, – Kultūras akadēmijas profesors Raimonds Briedis par savu un komandas 11 gadu darbu.
LATVIJAI VAJAG. Segas. Tuvojoties valsts simtgadei, aizvien populārāka tapa ideja, ka katram latvietim vajag savu tautastērpu. Tas veicināja arī latvju rakstu integrāciju jau mūsdienīgākā apģērbā un dažādos priekšmetos. Savukārt 18. novembrī iedzīvotāji tika aicināti celt godā rakstainos latviešu cimdus. Kā ir ar segām?
PIEREDZE. Mieriņa bioloģiskā stratēģija. Tas, ka jauniešiem laukos nav perspektīvas, ir mīts, uzsver bioloģiskās saimniecības īpašnieks Kārlis Mieriņš. Viņš ar ģimeni saimnieko Viļakas novadā, kur deviņdesmitajos gados vecāki par privatizācijas sertifikātiem iegādājušies zemi un sākuši attīstīt piena lopkopību. Kārlis īpašumu savā ziņā pārņēmis 2015. gadā, un nu viņa gādībā ir 90 hektāru zemes, 81 liellopa ganāmpulks un lieli plāni nākotnei.
BEZ SKOLAS. Dziestošo rītu pusē. Iznīcinot lauku skolu, iznīcinām kultūras un sociālo vidi. Skola ir kā saturošais elements, kas uztur visu pagasta dzīvi. Tā par mazo skolu nozīmi saka Kārsavas novada domes priekšsēdētāja Ināra Silicka. "Skola tā ir dzīvība, aizsardzības funkcija, jo visus svešos uzreiz redzam," viņa turpina. Apmeklējot trīs slēgtās pierobežas skolas Kārsavas novadā, SestDiena šim viedoklim guva tiešu apliecinājumu.
CEĻOJUMS. Vēju un vientuļnieku zeme. Skatoties uz milzīgajiem plašumiem zem kājām, šķiet, ka esam nokļuvuši pasaules malā – neredz nekādas cilvēku pēdas. Te nav ne ceļu, ne māju, ne citu būvju. Teiksmainā Patagonija, kas stiepjas no Čīles Biobio un Argentīnas Riokolorado upēm līdz Ugunszemei, ir viens no vismazāk apdzīvotajiem reģioniem pasaulē, kurā uz vienu kvadrātkilometru dzīvo tikai divi cilvēki.
Kā arī ŠONEDĒĻ, PRIEKŠĀ, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.