Uz Skujenieces bērēm Sudrabkalns negāja, toties noīrēja gultas vietu rakstnieka Ādolfa Talča vasarnīcā, kas bija iepretim katastrofas vietai, un dienām ilgi vērās tajā. Ja jums nav tik daudz laika, lai šādi iejustos mūža mīlestību zaudējuša cilvēka izjūtās, dodieties uz Nacionālā teātra Jauno zāli, te no 24.aprīļa teātra izrādes garumā būs izdzīvojama Sudrabkalna un Skujenieces attiecību stāsta interpretācija Valda Lūriņa režijā, jau pirms laba laika Jāņa Petera un Raimonda Paula lolots projekts ar pašu Maestro pie klavierēm. Cilvēks, par kura liktenīgo mīlestību izrādē Trubadūrs uz ēzeļa būs runa, bija viens no izcilākajiem dzejniekiem starpkaru Latvijā, 1937.gadā iznākušajā Latviešu literatūras vēsturē novērtēts šādi: «Sudrabkalna literāro darbu saraksts nav liels. Un tomēr viņa nozīme latviešu literatūrā jo sevišķi liela.» Mantojuma skaitā ir arī miniatūrs dzejas krājums Klodijai, to Jānis Peters nosaucis par pārlaicīgu literāru pieminekli mīlestībai un Sudrabkalna talantam. Klodijas prototips bija Biruta Skujeniece.
Cilvēks, kurš 1937.gadā tika raksturots kā «veselas pēckara latviešu dzejnieku paaudzes idejiskais vadītājs», nebija daudzrakstītājs un pēc Skujenieces nāves rakstīja vēl mazāk un sāka vairāk dzert. Tā kā talantu nodzert diemžēl nevar, Sudrabkalns ražīgākai dzejošanai pievērsās vēl vienu reizi mūžā — padomju okupācijas staļiniskajā posmā, dažos gados sarakstīdams un 1947.gadā izdodams dzejisku slavinājumu krājumu Brāļu saimē asiņainajam boļševiku tirānam un viņa nestajai padomju saulei. Tikai šoreiz dzejošanas dzinulis bija bailes, slavenās Sudrabkalna bailes. «Ja tev ir vajāšanas mānija, tas nenozīmē, ka tevi neizseko» — Sudrabkalna gadījumā šis teiciens ir izrādījies absolūti precīzs. Viņa bailes tiešām bija vajāšanas mānijas kapacitātē, bet Staļina terora laikos neviens arī nezināja, kurš par upuri tiks izvēlēts rīt. Tā nu latviešu literatūras vēsturē ir palikuši divi Sudrabkalni. Lai gan latviešiem dzejnieku milzīgs bars, ar talantiem neesam tik bagāti, lai padomju Sudrabkalna un viņa «latvju zīles kremļa tornī» dēļ atļautos aizmirst 20. — 30.gadu smalkāko formas meistaru, bet tas autors, kuram savā romānā, filmā vai lugā izdotos dabūt vienā cilvēkā šos abus Sudrabkalnus, varētu saukt sevi par izcilu mākslinieku. Ja vien tas vispār ir iespējams.