Tautas radio

Laikmetā, kad jaunu radiostaciju atvēršana un neveiksmīgo noiešana pa burbuli, ir teju ikdienišķa parādība, LR2 jau gadiem ilgi saglabā populārākās radiostacijas titulu. "Latvieši ir tādi, ka viņiem nevajag neko jaunu. Tā ir uzticēšanās," panākumus skaidro ilggadējais LR2 ētera cilvēks DJ Aivis. Neskatoties uz augstās kultūras cienītāju nievām, LR2 no saviem klausītājiem joprojām ik nedēļu saņem simtiem ar roku rakstītu vēstuļu, kurās ļaudis lūdz nodod sveicienus saviem radiem, draugiem un kolēģiem. Arī savu jubilejas balli 11.aprīlī LR2 svinēs plašajā Arēnā Rīga, nevis kādā necilā banketu zālē. Kā jau ar veiksmes stāstiem mēdz gadīties, arī LR2 gadījumā var dzirdēt vairākas versijas par to, kuram pirmajam iešāvās prātā ideja veidot tautai tuvo radio formātu. Mediju eksperts, Latvijas radio vēstures pārzinātājs Sergejs Kruks atminas, ka pirmais ar šādu konceptu nāca klajā nelaiķis Uldis Duka, kurš vēlāk arī ilgus gadus vadīja LR2. "Duka pats arī bija šīs mūzikas fans. Sākumā viņš tādu koncepciju piedāvāja SWH, bet viņi atteicās." Dzirdīgas ausis Duka atradis pie Latvijas Radio ģenerāldirektora Dzintra Kolāta.Pats Kolāts vairs tik smalki neatceras šos notikumus. "Te jau ir mazs humors par to, kurš esot izdomājis to formātu. Esmu dzirdējis ļoti daudzus cilvēkus, kuriem tas ir ienācis prātā - gan bijušais kolēģis Arnis Kundziņš, gan Ungars Savickis, gan Uldis Duka. Man liekas, ka arī es kaut ko tādu toreiz domāju. Bet tam jau vairs nekādas nozīmes," sev raksturīgajā omulībā piebilst Kolāts. Katrā ziņā šāds latviešu mūzikas radio formāts tolaik bija patiesi unikāls. Kā tagad vērtē ilggadējā LR2 ētera balss Baiba Palkavniece, "toreiz tā bija milzīga revolūcija un liels risks". Veidojot koncepciju, radio ļaudīm vispirms nācās rēķināt, vai latvieši vispār ir ierakstījuši tik daudz dziesmu, lai ar tām varētu aizpildīt visu ētera laiku. LR2 pirmsākumos nācies cīnīties ar lielu skepsi par šāda radio dzīvotspēju. "Toreiz vēl bija Atmodas eiforija - radās pirmās komercstacijas, un tika uzskatīts, ka visiem jāspēlē dziesmas angļu valodā, sākot no golden oldies un beidzot ar new generation. Līdz ar to latviešu mūzikas niša vispār palika tukša," atceras kādreizējais Latvijas Radio priekšnieks Kolāts. Par šāda kanāla nepieciešamību nebija viegli pārliecināt arī toreizējo Nacionālās radio un televīzijas padomi. "Negribētu nosaukt tos, kuri balsoja pret, bet mani izbrīnīja, ka viņu vidū bija cilvēki, kuri bija dzelzsbetonīgi definējuši savu nacionālo stāju. Dažiem nez kāpēc nepatika Raimonds Pauls - bija skaidrs, ka Maestro no šāda kanāla iegūs gan popularitātes, gan autortiesību honorāru ziņā. Man tas likās dīvaini. Esmu emocionāls cilvēks, un toreiz man gribējās bļaut, bet nedrīkstēju. Kā tad direktors bļaus?" Šodien tautā iemīļotākais radio varēja arī nedzimt, jo atļauju dibināt LR2 izvilka kā caur adatas aci - lēmumu pieņēma ar vienas balss pārsvaru. Pirmās reitinga līknes skeptiķiem aizbāzušas muti. "Populārās latviešu mūzikas formātu var noliegt vai dažreiz pat lamāt, bet interese auga milzīgiem lēcieniem," atceras Kolāts. Pārliecība, ka šādam formātam izdosies iekarot zināmu auditorijas daļu, esot bijusi jau pirms dibināšanas, bet piedzīvotais uzrāviens bijis pārsteigums pat viņam. "2000.gadu pirmajā pusē LR2 izvirzījās par vienu no visvairāk klausītajām raidstacijām Eiropā, rēķinot pēc iekarotās vietējā tirgus daļas. Tā bija patīkama progresējoša līkne."Mediju eksperts Kruks LR2 popularitātes fenomenu izskaidro vienā vārdā: šlāgeris. "Latvijas kultūras kanons ir LR2, nevis Dziesmu un deju svētki.  Brīvprātīga iniciatīva un gatavība ieguldīt savu laiku un naudu ir lielāka tieši šlāgertradīcijas uzturēšanā. Kad ir runa par Dziesmu svētkiem, visi prasa valsts naudu un atbalstu. Par brīvu negrib dziedāt un dejot," secina Kruks.  LR2 dīdžeji gan uzskata, ka "šlāgeristu" imidžs šim kanālam tiek piedēvēts nepamatoti. "Neviens īsti nespēj atbildēt uz jautājumu, kas ir šlāgeris. Mēs spēlējam populāro mūziku un mēģinām sabalansēt programmu. Kvalitātes latiņu tomēr cenšamies turēt, tādēļ ir ļoti aizvainojoši, ja kāds reizēm saka: ai, jūs tur tādus mēslus spēlējat," atzīst Baiba Palkavniece. "Tos pašus Līvus arī sauc par šlāgeriem. Tad ir skaidri jānodala, kas ir šlāgeris, pops un roks," spriež viņas kolēģis DJ Aivis.  Oficiāla šlāgera definīcija neeksistē, atzīst mūzikas žurnālists Uldis Rudaks. Taču parasti ar to saprot "saldas vai pat salkanas balādes ar viegli iegaumējamu melodiju un vienkāršiem aranžējumiem, nevienam no mūziķiem neizceļoties ar savu virtuozitāti, bet precīzi spēlējot pavadījumu". Dziesmu teksti parasti ir par mīlestību, kas savukārt iedalās divās grupās - vieni ir par tikko uzplaukušām jūtām un pirmajām eiforiskajām sajūtām, otri - par aizgājušo mīlu un šī skumjā fakta izraisītajiem pārdzīvojumiem. "Bet robeža, kad sākas šlāgeris, nav stingri novelkama," vēlreiz apstiprina Rudaks. "Daudzi latviešu mūziķi apgalvo, ka viņiem nepatīk šlāgeris, bet sen jau paši to taisa."Visu rakstu par Latvijas Radio 2 lasiet 2.-9. aprīļa žurnālā Sestdiena!