Smilšainais mašīnas bagāžnieks un sviestmaizītes no laika, kad visus jaukos brīžus brīvā dabā vēl nebija izkonkurējis grils, ir mans neatvairāmais komplekts no braucieniem pie zemniekiem. Aptaujājot zemnieku saimniecības, kas piedāvā iespēju cilvēkiem pašiem braukt un lasīt augļus, ogas vai dažādus dārzeņus ziemas krājumiem, jāsecina, ka tā nebūt nav tikai smalka Rīgas hipsteru kaprīze. Aizbraukt un pašiem noplūkt tomātus, zaļos zirnīšus vai salasīt krūmmellenes – var teikt, ka tas nu jau kļuvis par tendenci, jo, kā norāda Latvijas Augļkopju asociācijas (LAA) vadītāja Māra Rudzāte, ir saimniecības, kas pērn šādi realizējušas teju pusi savas produkcijas.
Saprast kartupeli
"Cilvēkiem patīk pašiem noplūkt to gurķi," skaidro bioloģiskās zemnieku saimniecības Vizbuļi saimniece Laima Hercberga. Lai arī Dobeles novada Penkule, kurā starp konvecionālo rapšu laukiem iespraukušies Vizbuļi, no Rīgas ir patālu (teju 90 kilometru), par intereses trūkumu sūdzēties nevar. Tā ir arī iespēja uzzināt, kā tad tas īsti ir – audzēt visu bioloģiski, cīnīties ar kolorado vabolēm un kāpostu balteņiem. Katrs šeit atbraukušais lasītājs tiek arī izvadāts pa plašajiem laukiem, un ikvienam tiek parādīts, kas un kā lasāms, lai pēcāk zirņu stāvi nelokās vējā, atrauti no balstiem, vai arī rudens šķirnes burkāni netiek izretināti jau vasaras viducī. Laimai patīk stāstīt, un viņā ir interesanti klausīties, tāpēc tāda "viesu" uzņemšana nebūt neliekas apgrūtinājums. Protams, ir dienas, kad negribas runāties, tad stafeti pārņem Laimas dēls Jānis. Kad vaicāju, kāpēc, viņasprāt, cilvēkiem patīk mērot samērā lielu attālumu un pašiem vēl strādāt, lai tiktu pie dārzeņiem, viņa saka – tas tāpēc, ka te nekā nav. Tas arī cilvēkiem patīkot. Nav guļbaļķu pirts un citu līdzīgā estētikā ieturētu izstrādājumu, nav slidkalniņa bērniem un labi iekārtotas peldvietas. Ir vienkārši Zemgales līdzenums, sausā tualete un sakrāts lietus ūdens, ar ko pēc rušināšanās zemē nomazgāt rokas.
Starp apjomu un bērniem
Aptaujātie zemnieki stāsta, ka cilvēki bieži brauc lasīt lauku labumus arī kopā ar bērniem. Nav vairs laiki, kad katrai ģimenei bija kāda aktuālā lauku māja ar omītēm, govīm un garām vagām. Līdz ar to, iespējams, citādi bērniem grūtāk izskaidrot, kur un kā "lielveikals tiek pie pārtikas". Tiesa, pašiem lasītājiem jāatceras, ka kopā ar bērniem darbs var būt mazāk produktīvs un sekmīgs. "Ir bijuši lasītāji, kuri bērniem pasaka: padzīvojies tagad ar tanti,"stāsta Laima, taču bērnu pieskatīšanas centru viņa pagaidām atklāt neplāno.
Ja nepieciešams bērnu arī pieskatīt, par to jāvienojas iepriekš. Nereti saimniecības nevēlas liekas "nepatikšanas". Piemēram, ogu audzētavas Very Berry pārstāve Gundega Šauskina, kuras saimniecība vairs nepiedāvā iespēju ogas lasīt pašiem, norāda, ka purvos ir arī čūskas un viņa negrib uzņemties atbildību par čūsku sakostiem bērniem. Katrā ziņā vecākiem būtu jāizsver, vai mērķis ir salasīt pēc iespējas vairāk vai arī nedaudz palasīt un pavadīt laiku kopā ar bērniem dabā.
Taču ir saimniecības, kurās īpaši tiek piedomāts, lai arī bērniem ir interesanti, kad ogulāju radītās ainavas jau izzinātas. Piemēram, krūmmelleņu saimniecībā Abullāči ir pat batuts. "Tāda īsta darba terapija, īpaši, ja pirms tam bijis jāstrādā domāšanas darbs," secina Marta Dziļuma, kura ikdienā strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. "Uz lauka pilnīgi iztīrās galva, un vakarā, skatoties uz melnajiem nagiem, saproti, ka totāla pilsētas baltrocīte neesi." Viņa domā, ka braukt lasīt pašiem ir labs aktīvās atpūtas veids un tas arī palīdz saprast, kā veidojas jau novākta produkta cena. Piemēram, tie paši Vizbuļi atzīst, ka Briseles kāpostus veikaliem un tiešās pirkšanas pulciņiem piegādā par samērā augstu cenu, jo tos ir grūtāk novākt.
Visu rakstu par ogu un dārzeņu pašvākšanu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!