Dziestošo rītu pusē

Kārsavas novads ir viens no mazākajiem reģionā. Neskatoties uz pašvaldības sniegto atbalstu – brīvpusdienām no 1. līdz pat 12. klasei un mācību līdzekļu apmaksu –, skolēnu skaits te arvien sarūk. 

Novadā pirmajā un līdz šim vienīgajā skolu slēgšanas vilnī gandrīz pirms desmit gadiem aizslēdza trīs skolas – Vītolu pamatskolu, 2. Mežvidu pamatskolu un Aizgāršas pamatskolu. Tagad palikusi viena vidusskola Kārsavā un vēl trīs pamatskolas, tostarp vienā – Salnavā – mācās vien 38 bērni.

"Skumji, protams, bet, ja likvidēsim skolu, šeit likvidēsies arī dzīve. Vieta ir nolemta izmiršanai," 

cīņu par skolu saglabāšanu līdz pēdējam apliecina domes priekšsēdētāja, bijusī skolotāja Ināra.
 

Norvēģijas Stepanovka

Pirms 30 gadiem bija sādžas, kurās dzīvoja seši septiņi cilvēki, bet tagad šīs mājas stāv tukšas. "Ciemi pazūd no kartes," SestDienai apliecina Goliševas bibliotēkas vadītāja Skaidrīte Lankovska. Izmirušo sādžu piemiņai Goliševā šogad aizvērtā bērnudārza telpās izveidota neliela senlietu krātuve. Pirms astoņiem gadiem ciemā slēgta Aizgāršas pamatskola – vienīgā mazākumtautību skola novadā, kurā mācības noritēja krievu valodā.

Novada vismazāk apdzīvotajā pagastā lielākā daļa iedzīvotāju ir krievu tautības, latviešus uz pirkstiem varot saskaitīt. Ne bibliotēkas vadītāja, ne pagasta pārvaldes vadītājs Anatolijs Posredņikovs nespēj izskaidrot, kā radies Aizgāršas un Goliševas nosaukums. Iespējams, šeit dzīvojis kāds barons Goliševs, lai gan bagātu cilvēku šeit nekad neesot bijis. Iespējams, tas no cilvēku nabadzības (golij krievu valodā nozīmē "pliks, kails"). Savukārt Aizgārša, kā joprojām sauc pasta nodaļu un robežkontroles punktu, varētu būt radusies tāpēc, ka šo vietu no visām pusēm ieskauj meži (gārša ir meža tips). "Esam cits pie cita tuvu kā tādā saliņā," piebilst Skaidrīte.

Goliševas ciems ir ar senu vēsturi – tas pirmo reizi dokumentos minēts jau 1646. gadā. Ciema sirds ir Svētās Trijādības pareizticīgo baznīca – vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis, kuram būtu nepieciešams remonts, bet līdzekļu nav. Arī pirmā skola Goliševā tapa, pateicoties baznīcai.

Nu jau aizvērto pamatskolu līdz ar kolhoza izveidi dibināja 1963. gadā. Laikā, kad tajā mācījies arī Anatolijs, bijuši 130–140 skolēnu, klasēs ap 20 bērnu. Pēdējā gadā – 23 skolēni un 14 skolotāju, klasēs – viens, divi, trīs bērni. Šogad aizvērts arī bērnudārzs, un mazuļi jau rīta agrumā sasēžas autobusā, lai dotos uz tuvāko pirmsskolas izglītības iestādi. Šogad jaundzimušo nav. Iedzīvotāju skaits līdz ar darbvietu zudumu samazinājies secīgi. Ļoti daudzi esot aizbraukuši uz ārzemēm.

"Veseli klani ārzemēs dzīvo. Norvēģijā jau saka – vesela Stepanovka," smej Skaidrīte un apliecina, ka ārzemēs dzīvojot jau trešā paaudze. 

Anatolijs gan piebilst, ka pēc skolas slēgšanas aptuveni piecus gadus visi jutušies daudz maz stabili, taču pēdējo gadu laikā jaunieši atkal izbrauc ar visām ģimenēm. Sievietēm šai pusē esot grūti atrast darbu, bet vīrieši pārsvarā strādā mežos. Darbs vēl ir pagasta pārvaldē, kultūras namā, bibliotēkā. Arī pasts un divi veikali vēl ir, viens no tiem atrodas bijušajā skolas ēkā.