Ēst, lai kritizētu

Ēstmīlis staigā pa restorāniem, ēd un raksta. Turklāt raksta gana kritiski. Rodas arī iespaids, ka autors labi pārzina industriju un, iespējams, pat strādā šajā nozarē. Vēl būtiski, ka Ēstmīlis, šķiet, raksta "no sevis" – blogā neatrast sadarbības projektus un reklāmu. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc Ēstmīlis vēlas palikt anonīms, – viņš negrib būt influenceris jeb ietekmeklis, līdz ar to anonimitāte nodrošina to, ka reklāmdevēji nevar zināt, kam sūtīt dāvanas. Vēl arī anonimitāte dāvā iespēju dzīvot viņa otrajam "es". Sarunā ar SestDienu viņš atzīst, ka dzīvē esot pavisam cits cilvēks, bet blogs ir iespēja dzīvot abiem.

Tāpat arī svarīgi, ka, pirms četriem gadiem sākot rakstīt šo blogu, Ēstmīlis strādājis viesmīlības nozarē. Ir arī strādājis virtuvē, lai gan vairāk nodarbojies ar restorāna dzīves organizēšanu.

Sākot rakstīt blogu, nekādu lielu plānu nav bijis, bet tagad tas kļuvis par otru darbu. "Es neatceros, kad ar ģimeni pēdējā laikā būtu bijis kaut kur vienkārši paēst. Tu visu laiku sēdi un analizē!" atzīstas autors. Mūsu sarunā gan ir vienkāršāk – gribas ēst un runāt, tāpēc Andalūzijas suņa pusdienu piedāvājumam ir paveicies. Tiesa, pusdienu sarunas gaitā mēs secinām, ka bez čaumalas vārītā ola ir laba, taču nav sevišķi profesionāli, ja divi vienādi ēdieni, ko abi esam izvēlējušies, izskatās atšķirīgi. Vēl arī bekons varētu būt labāk izcepts. Un kāpēc manā šķīvī tā ir vairāk nekā Ēstmīlim?

Vēl Ēstmīlis zina – lai taptu raksts, uz restorāniem noteikt jāiet plašākā kompānijā. "Nevienam taču nebūtu interesanti, ja es uzrakstītu tikai par salātiem un tēju," vērtē blogeris. Kuņģa ietilpība tomēr ir ierobežota, tāpēc, lai būtu plašāks priekšstats, Ēstmīlis ložņā arī pa citu šķīvjiem. "Viņi ir pieņēmuši, ka es bakstos pa tiem šķīvjiem. Un tad mēs diskutējam. Nekad arī nav bijis tā, ka kāds, ar ko esmu bijis kopā, pēc tam ir iebildis pret maniem secinājumiem rakstā. Tas man ir galvenais kritērijs – ka es nevis vienkārši virknēju vārdus, kā labāk izklausās, lai ir indīgi, bet rakstu, kā ir," saka restorānu kritiķis.

Lielākā problēma

Neskatoties uz dzēlīgo un tiešo valodu, restorāni Ēstmīlim tomēr rakstot un aicinot atnākt nobaudīt un uzrakstīt. Tā kā bloga autoram ir svarīgi saglabāt anonimitāti, viņš dažkārt atsaucoties, bet to dara nemanāmi – tātad par savu naudu. Ēstmīlim gan arī šķiet, ka šādā restorānu aprakstīšanā un kritizēšanā jebkurā gadījumā ieinteresēti ir arī paši iestāžu īpašnieki, jo viņi nevienmēr ir klāt un zina, kas notiek restorānā, kamēr saimnieks prom.

"Mums ir tiešām superīgi un izcili pavāri, bet kur viņi ir? Kāpēc viņi nestāv pie tās pannas? Viņi ir televīzijā, taisa lielus banketus. Protams, viņi grib nopelnīt, bet viņu nav restorānos!" norāda kritiķis. Visas tās runas par augstajiem nodokļiem tomēr esot muļķības – kur gan nav jāmaksā nodokļi? Un arī mazajam tirgum var un vajag piemēroties.

Ēstmīlim gribētos, lai būtu kāda vieta, uz kuru varētu iet, visu laiku nepieviļoties, taču, pēc viņa secinājumiem, Latvijas sabiedriskās ēdināšanas kultūrā lielākā problēma ir nodrošināt tieši nemainīgu kvalitāti. Nevar paļauties, ka ēdiens, kas ļoti garšojis, nākamajā reizē nesagādās lielu vilšanos. Kāpēc tas tā notiek? Ēstmīlis domā, ka iemesls meklējams jau iepriekš piesauktajā restorānu īpašnieku, vadītāju biežajā prombūtnē, tajā, ka viņi nav uz vietas, neseko līdzi notiekošajam un nestrādā ar komandu.

Kautrību pie malas

Atzīstos, ka pati visai bieži izvēlos kafejnīcu, par kuru droši zinu – nomaksātie nodokļi liecina, ka darbiniekiem tiek maksāta augstāka alga par minimālo. Taču pavāri, arī Latvijas Restorānu asociācija, bieži runā par ļoti grūto dzīvi – nodokļi nesamaksājami, prasības, kas pamatotas dažādos Ministru kabineta noteikumos un Eiropas Savienības regulās, augstas, cilvēku maksātspēja joprojām zema. Ja ainu zīmē šādi, protams, tam iebilst ir grūti. Iespējams, tāpēc restorānu kritika Latvijā neattīstās. Protams, būtiski arī, ka restorānu vidē cilvēki cits citu pazīst. Eksistē vai nu nekaitīgi influenceri, kuri dalās nekritiskos iespaidos par dāvanām, ko saņēmuši, vai tādas sīkas cilvēku atziņas un komentāri sociālajos tīklos. Ir arī vēl mūsu SestDienas kolēģis Egīls Zirnis, kurš žurnālā regulāri apraksta kādu gastro-vietu, tomēr, ja kāds to vēl nav pamanījis, viņš jau raksta ne tik daudz par ēdienu…