Kaujā kritis ģenerālis. Kurš uzvarēs karā?

Latvijas Universitātes (LU) rektora kabinets piektdienas pēcpusdienā ir tāds spodrs un kluss. Atbilstoši Ministru kabineta lēmumam, kura būtība bija neapstiprināt Indriķi Muižnieku par LU rektoru un viņa vietā par pienākumu izpildītāju iecelt LU profesoru Gvido Straubi, esam tikušies pēdējā Indriķa Muižnieka darbadienā šajā amatā. Patlaban vēl esot arī viņa atvaļinājums, taču visas vēlēšanu jezgas dēļ tas palicis tāds nepamanīts. Jāatzīst, ka tas viņam būtu noderējis, jo sarunas laikā Muižnieks atstāj noguruša cilvēka iespaidu, ar ko, iespējams, izskaidrojams arī tas, kāpēc viņš nav kārs uz jokiem.

Pirms dodos uz LU centrālo ēku, vēl pusdienoju ar vienu no mūžīgajiem studentiem – Mārtiņu Brenci –, kurš nu savu vēlmi būt iesaistītam studentu lietās realizē, vadot LU Absolventu klubu. Brencis pusdienās ik pa brīdim sāk runāt Indriķa Muižnieka balsī un saka, ka esot to arī savu reizi demonstrējis rektoram – viņam tas liekoties smieklīgi. Lūk, es nolemju šīs zināšanas ņemt līdzi, lai izmantotu kā ledus laušanas triku, sākot sarunu ar rektoru. Taču viss velti, jo Muižnieks tikai strupi paziņo, ka "to viņš man nav teicis"!

Bezprecedenta gadījums

Mēs tiekamies rektora pēdējā darbadienā, taču kabinets ir tik kārtīgs un pat šķietami tukšs, ka pārvākšanās darbi pilnīgi noteikti nebūs sarežģīti. Šeit gan vieta nelielai atkāpei. Lai gan patlaban diskusiju fokusā ir jautājums, kā gan tas ir iespējams, ka valdība nav apstiprinājusi LU rektoru, un kas nu būs tālāk, jāatceras arī iepriekš virmojušās kaislības, ko radīja pašas rektora vēlēšanas. Publiskajā telpā parādījās neglaimojoši stāsti par otru rektora amata kandidātu Gundaru Bērziņu, un arī pats vēlēšanu process notika tā, ka atbildīgajai Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) nebūt nebija tālu jāmeklē pēc pamatojuma aicināt valdību neapstiprināt Muižnieku rektora amatā.

Man, viesojoties dažādās politikas virtuvēs, ir radies iespaids, ka izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP) jau procesa gaitā norādījusi uz kļūdām un to, ka to novēršanas gadījumā nebūtu iemeslu Muižnieku neapstiprināt. Tādas "ambīcijas" sākotnēji Jaunajai konservatīvajai partijai (JKP) neesot bijušas. Taču LU pozīcija pret visu esot bijusi, maigi sakot, saucama par vieglu ignoranci: "Kādas kļūdas? Paši gudri un visu zinām!" Tad nu attiecīgi arī ministre ietiepusies. Nav grūti prognozēt, kas notiek, ja divi auni satiekas uz šauras laipas, – sasitušies un slapji ir abi!

Stāstā par Muižnieka zaudēto kauju strīdus ābols ir par to, vai viņš ir ievēlēts likumīgi. Vispirms šā gada 24. maijā notikušajā LU Senāta sēdē, kurā delegātiem bija jābalso par nākamo rektoru, no tribīnes tika paziņots, ka rektors nav ievēlēts, jo, lai gan Muižnieks saņēma lielāku "par" skaitu nekā konkurents Bērziņš, pirmais no abiem sāncenšiem vienlaikus saņēma arī vairāk svītrojumu. Atturoties no juridiskiem terminiem un vienkāršoti izklāstot tālāko procesu, var teikt, ka pēcāk sēdes vadītājs šo protokolu īsti neņēma vērā un paziņoja, ka par rektoru tomēr ievēlēts Indriķis Muižnieks. Tas, protams, raisīja plašu rezonansi publiskajā telpā. Vēl joprojām dalās domas par to, vai vēlāk tika vai netika organizēta vēlēšanu otrā kārta. Muižnieks saka, ka balsojums, kas tika organizēts 6. jūnijā, ir vērtējams kā vēlēšanu otrā kārta. Taču senāta locekļi, kas tika aicināti piedalīties LU Satversmes sapulcē, atzīst, ka izsludinātajā darba kārtībā nebija jautājuma par Muižnieka apstiprināšanu rektora amatam. Kas gan tās par vēlēšanām, ja cilvēks nezina, ka iet uz vēlēšanām?

"Bija dīvaina situācija izveidojusies pēc tā 24. maija, jo vēlēšanas bija notikušas, balsis tika saskaitītas, taču bija nepareizi pasludināts senāta sastāvs. Vienīgais, kas varēja izsludināt Satversmes sapulci, un to dīvainā kārtā ministrija nespēj izlasīt, lai gan tas ir ierakstīts likumā, ka Satversmes sapulci var sasaukt tikai rektors vai senāts. Ja senāta nav, tad paliek rektors. Tātad sapulci sasaukt varēju tikai es, bet es nedrīkstu organizēt savas vēlēšanas. Tāpēc mans nodoms, sasaucot 6. jūnija Satversmes sapulci, bija vienoties un izdebatēt visu par tiem balsošanas rezultātiem, kas bija 26. maijā. Satversmes sapulces organizācijas komisija pati izveidoja šo dienas kārtību ar balsošanu par mani. Īstenībā tā ir tā dīvainā situācija, kad rektors atbild par visu, tikai ne par savām vēlēšanām," tagad situāciju skaidro Muižnieks. Turpretī Izglītības un zinātnes ministrijā sagatavota pat skaista infografika ar fiksētajām kļūdām rektora ievēlēšanas procesā. LU infografiku pārlaboja, visas kļūdas vienkārši nosvītrojot. Rezultāts ir visiem zināms – valdība neapstiprināja Muižnieku rektora amatā.

Nu jau bijušais rektors to sauc par bezprecedenta iejaukšanos universitātes autonomijā. Tāpat arī viņš norāda, ka tas viss skaidrojams kā politiskā tirgus rezultāts. Tiesa, Muižnieks nekonkretizē darījumu detaļas, tikai min, ka citas partijas ir atbalstījušas JKP, lai pēcāk cerētu uz atbalstu "saviem" lēmumiem. "Nelaimīgā kārtā es esmu kļuvis par tādu, iespējams, maiņas naudiņu," viņš saka. Labi informēti avoti politikas aizkulisēs gan visi kā viens apgalvo, ka gadījums ar LU rektoru nekādos darījumos iekļauts nav ticis. Jāņem vērā, ka šo valdību veido piecas partijas – izlavierēt starp visu interesēm ir grūti, tāpēc jautājumos, kas Ministru kabinetā kopumā nav tik izšķirīgi svarīgi, notiek paļaušanās uz nozares ministru. Ticamāk esot tas, ka, ja Jaunajai Vienotībai (JV) būtu lielāka ietekme valdībā, Muižnieks tomēr tiktu apstiprināts, uz ko netieši norāda arī bijušā izglītības ministra Kārļa Šadurska (JV) nesen Latvijas Radio ēterā minētais, ka "lielāki vai mazāki negludumi ir bijuši teju visu augstskolu rektoru vēlēšanās".

Partiju tuvums

Ņemot vērā paša Muižnieka pausto par politiskajiem darījumiem, jautāju, vai nav tā, ka viņam ir pārlieku svarīgi kontakti ar dažādām partijām. Piemēram, iepriekš viņš pats medijiem atzinis, ka LU administrācijā strādājošās Baibas Brokas (NA) kontakti ir līdzējuši iegūt atbalstu augstskolas projektiem. "Tas, ka Baiba Broka ir aktīva darbiniece, – vai tas ir slikti?" viņš atvaicā. Un Ina Druviete – Vienotības biedre un LU prorektore, kas vienlaikus vada arī apjomīgu valsts pētījumu programmu Latviešu valoda? Muižnieks uzsver, ka Druviete apturējusi savu darbību partijā, jo partiju atbalsts dažreiz varot arī traucēt. "Tāpēc mums ir tāds princips, ka tieši prorektori un rektori paši nav nekādās partijās," viņš skaidro. (Te gan jāpiebilst, Muižnieku acīmredzot kāds ir smagi maldinājis, jo Druviete joprojām ir JV biedre, to man apstiprināja arī partijā. Tikai nesen – pēc skaļā skandāla ap LU rektora vēlēšanām – Druviete aģentūrai LETA paziņoja, ka ir dziļi vīlusies partijā, kas kopā ar koalīcijas partneriem nav apstiprinājusi Muižnieku rektora amatā, un apsver iespēju JV biedru rindas pamest.)