Es pati dzīvoju nošķirtībā jau gandrīz divas nedēļas, lai gan nu jau tas varbūt nemaz nav tik svarīgi, jo laiks, kā atgādina arī profesors Jurģis Šķilters, ir kļuvis amorfs jeb tāds, kam nav noteiktu robežu. Ikdienas plāni un darbi saplūst kopā kaut kādā murskulī. Par to, vai ir brīvdiena vai darbadiena, atgādina vienīgi TV programmas saturs. Un vai kāds vispār pamanīja no rudens aizņemtās stundas atdošanu un pāreju uz vasaras laiku pagājušajā nedēļas nogalē?
Šādos apstākļos dzīvojot, ik pa laikam tu it kā saņemies, bet tad, protams, atkal ir iekritieni un apjausma par to, cik ļoti pietrūkst dzīva cilvēka blakus. Tad prātā uzpeld pat tā Kaspara Dimitera dziesma, kurā viņš atgādina, ka "šī dzīve nav krasts, tā ir vientuļa sala".
Izvairīšanās no fiziska kontakta ar citiem noteikti maina cilvēku un to, kas mūs tur kopā. Ja es būtu sociālo zinātņu pētnieks, tagad aiz sajūsmas spiegtu: "Ak, cik te daudz būs ko pētīt, apkopot un interpretēt!"
Vēl gan arī pastāv viedoklis, ka latvieši (šī raksta kontekstā ar to domāti Latvijas iedzīvotāji, ne latvieši vien kā etniska kopība) esot vairāk piemēroti, lai pārlaistu Koronas laikus, jo sociāli distancēties ir viņu dabā, tā teikt, jau no seniem laikiem – katrs arājs ar sava kalna galiņā, kamēr par tuvojošos pavasari atgādina tikai lejiņā nu spējāk smejošie avoti.
Mīts par viensētniekiem
Sociālantropologs un Rīgas Stradiņa universitātes pētnieks Klāvs Sedlenieks SestDienai atgādina, ka stāsts par latviešiem kā viensētniekiem antropoloģiskā izpratnē tomēr ir tipisks mīts. Tādā gadījumā mums taču no latviešu vidus būtu jāizņem latgalieši, kuri dzīvoja sādžās, un arī kuršu ķoniņi, kuru dzīvošana notika ciemā. Tad kur aug mīta saknes? Pētnieks norāda, ka pirmskara Latvijas politiskā elite un arī to atbalstošie rakstnieki nāk no Zemgales, kur tik tiešām šāds modelis bija dominējošais. Taču Zemgale nav visa Latvija, lai gan zemes reforma lielā mērā tikusi realizēta, balstoties uz Zemgales pieeju kā pareizo lietu kārtību. Sedlenieks arī atgādina, ka nereti mēs kā tādu joku stāstām stāstu par to, kā, sākoties padomju laikiem, cilvēki mudināti atstāt viensētas un pārcelties uz ciemiem, dažos gadījumos to viensētu arī burtiski ar traktoru pārvedot uz ciema centru, jo tur taču jābūt labākai dzīvei. Taču līdzīga pieeja tikai pretējā virzienā tikusi realizēta arī trīsdesmitajos gados Latgalē, cenšoties mājas no sādžām pārvest un izkārtot viensētu estētikā. "Arī veidojot Brīvdabas muzeju, sākumā tajā tika izvietotas tikai viensētas," saka pētnieks.
Lai arī esam noskaidrojuši, ka latvieši nav tikai viensētnieki, Sedlenieks atzīst, ka savā ziņā mums tiešām ir vieglāk sociāli distancēties un izolēties, jo ikdienišķā saziņa nav tik svarīga. "Ko nozīmē latvietim draugs? Pietiek satikt reizi gadā vai varbūt piecas. Dienvidos es draugu satieku vienu līdz divas reizes dienā," viņš saka. "Tas ir vairāk saistīts ar atturīgu attieksmi vienam pret otru un ar tādu pilsētnieka brīvību. Mazās kopienās, laukos visi viens otru zina, bet pilsētā ir brīvība no šīs kopienas acs," skaidro pētnieks. Šeit man acu priekšā uzpeld gluži svaigais stāsts par to, kā pirms kādas nedēļas Mērsragā iedzīvotāji centās sazīmēt, kurš tad nu varētu būt tas cilvēks, kurš Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) sagatavotajās Covid-19 izplatības kartēs uzrādījās kā dzīvojošs novadā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 3.-9.aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!