Skepse un vīpsnas nāca arī no tiem, kuriem nostalģija par bērnības dienu rotaļām jau bija kļuvusi sveša. Tomēr šobrīd, kad dzimis tāds jēdziens kā "Bārbenheimers", jo vienā dienā uz ekrāniem nonākusi gan Bārbija/Barbie (2023), gan arī Kristofera Nolana traģēdijas eposs Openheimers/Oppenheimer (2023), atombumbas tēva izcelsmes stāsta krustošana ar rozā plastmasas namiņiem vairs nešķiet tik šizofrēniska popkultūras ironija vai tukša soctīklu mēme. Tā ir ļoti vitāla divu dažādu auditoriju karsēšana, kur viss tiek uztverts vienlaikus nopietni un nenopietni – mārketinga eksperiments, kas jau kļuvis veiksmīgs (un ienesīgs).
Kas tad īsti ir Bārbija? Tā ir pārsteidzoši inteliģenta ekrāna rotaļa pieaugušajiem – daudzi joki, to zemteksti un situācijas orientētas nobriedušākas auditorijas virzienā (arī bērni var skatīties šo filmu, bet esiet gatavi skaidrot daudz ko). Tā ir viena no pēdējo gadu atjautīgākajām, viedākajām un izklaidējošākajām tā sauktajām produktu filmām – tās varoņi, kuru centrā ir Bārbija (Robija) un Kens (Raiens Goslings, filmas lielākais virtuozs), apzinās, ka dzīvo Bārbijlendā, ultrafeministiskā pasaulē, kur kāds no Īstās pasaules ar viņiem spēlējas. Tā ir nākamā Trūmena šova/The Truman Show (1998) pakāpe, bet atšķirība ir tā, ka lelles šeit visu ir sakārtojušas sievietēm tā, lai viņas būtu laimīgas un varētu kļūt gan par Nobela prēmijas laureātēm, gan prezidentēm (Bārbija var būt viss, bet Kens ir… tikai Kens).
Lelles zina, ka mēs, skatītāji, zinām. Situācijā, kad Bārbija apzinās savu nāvi, piedzīvo plakano pēdu sindromu un rūgtas domas par savu eksistenci, viņa dodas uz Īsto pasauli. Jāsatiek tā persona, kas ar viņu spēlējas, un jāmēģina viņai palīdzēt. Tik tālu par sižetu. Un tomēr – neviena cita produktu stāstu filma ar tādu atjautību un apņēmību necitē Holivudas mūziklus un tādus kanona darbus kā Kubrika 2001: Kosmosa odiseja/2001: A Space Odyssey (1968) vai Tatī Laiks izklaidēm/Playtime (1967). Neviena cita popkultūras satīra pēdējos gados nav mēģinājusi ne vien kritizēt vai sludināt, bet arī piedāvāt risinājumu daudzām problēmām, kā to dara Gērviga ar Bārbiju. To centrā ir divas identitātes krīzes – vienu piedzīvo Bārbija, bet otru Kens, kurš aizraujas ar patriarhātu, zirgiem un vienā brīdī arī pārņem Bārbijlendas politisko varu.
Bārbija ir hiperpozitīvs spīguļu feminisms teju divu stundu garumā, kas saprot plaša spektra skatītāju gaidas, uztausta Trampa un konservatīvisma ēras blaknes, korporatīvo kultūru (un baksta sejā pašam Mattel!), diezgan šerpi kritizē Bārbijas paštēlu un pārpasaulīgo standartu mantojumu, kā arī, cerams, plašākai auditorijai liek raudzīties uz dzimumu līdztiesību ar atvērtāku sirdi. Jā, dzimumidentitātes politika un spēles, sievietes un vīrieša standarti ir pasteļtoņu filmas centrā – Bārbija nemīl Kenu, kurš ir gatavs radīt apvērsumu Bārbijlendā un padarīt viņas dzīvi neciešamu, lai tikai pievērstu viņas uzmanību. Šo visnotaļ baiso paņēmienu – likt sievietei ciest vai viņu pazemot, lai tikai viņa paskatītos –, ko gadu desmitiem normalizējis kino, Gērviga ar komandu ir atjautīgi apvērsusi otrādi.
Bārbija tika radīta kā pirmā lelle, ar kuru meitenes varēja izspēlēt lomu spēles, esot kā pieaugušas sievietes, nevis mātes (filmas prologs ar Helēnas Mirenas aizkadra balsi par to atgādina). Tajā pašā laikā Bārbija kopš savas radīšanas 1959. gadā iemieso feminisma filozofes Simonas de Bovuāras sacīto, ka "sieviete nepiedzima, viņu radīja". Filmā Robijas atveidotā Bārbija, teiksim tā, ir vidusšķiras pilsone – viņa sevi dēvē par stereotipisko versiju –, kurai teju visu filmas laiku jācīnās ar sava paštēla priekšstatu par "sievietes ideālu". Un viņai tas… izdodas. Bārbija ir kas vairāk par patērētājkultūras simptomu, ticiet man.