Komerciālā aviācija savulaik fundamentāli paātrināja nokļūšanu attālās pilsētās, jo stundas laikā gaisā tiek veikti pat 800 kilometri, kamēr uz zemes ar automašīnu – labi ja simts. Taču ceļošana pāri puspasaulei joprojām ir ilga un paņem gandrīz visu dienu. Tādēļ inženieri meklē veidus, kā saīsināt nogurdinošos lidojumus. Viena versija tiek apsvērta ļoti nopietni: izlidošana suborbitālajā telpā.
Jau dažu stundu sēdēšana lidmašīnas salonā var kļūt nekomfortabla, jo lielākā daļa ceļa jāpavada krēslā ar niecīgām izkustēšanās iespējām. Bet ko gan teikt pāri okeānam lidojošajiem? Šie reisi ilgst vairāk par desmit stundām.
Tādēļ Lielbritānijas Civilās aviācijas pārvalde (CAA) veikusi pētījumu, vai tradicionālos aviopārvadājumus varētu aizstāt ar suborbitāliem lidojumiem. Pašreizējās tehnoloģijas teorētiski ļautu no Londonas nonākt Austrālijas pilsētā Sidnejā vien divās stundās pašreizējo 22 vietā. Tomēr jārēķinās ar dažām blaknēm.
LIDOJUMS CAUR KOSMOSU
Žurnālā Aerospace Medicine and Human Performance publicētajā ziņojumā izklāstīts, ka pasažieriem nāktos sastapties ar iepriekš neizjustām parādībām. Pirmkārt, pacelšanās un nolaišanās brīdī būtu jāizjūt palielināts gravitācijas spēks. Otrkārt, lidojuma vidusdaļā lidmašīnas salonā valdītu bezsvara stāvoklis, kas arī raisīs vairumam cilvēku nepazīstamas sajūtas.
Pētījuma autori gan iedrošina nozari, uzsverot, ka lielākā daļa cilvēku tiktu galā ar suborbitālā lidojuma fizisko pusi. Grūtības sākotnēji varētu radīt vien "fizioloģiskās reakcijas". Taču, laika gaitā uzkrājot zināšanas par šādu lidojumu ietekmi uz cilvēka ķermeni, potenciālo pasažieru loks paplašinātos un kādu dienu šādi lidojumi kļūtu tikpat ikdienišķi kā pašreizējie avioreisi, uzsver darba autori.
Komerciālus suborbitālus lidojumus tādas privātās kompānijas kā Ričarda Brensona Virgin Galactic jau tagad piedāvā turīgiem tūristiem un zinātnisku pētījumu veicējiem. Tādēļ tie vairs nešķiet zinātniskā fantastika. CAA galvenais medicīnas eksperts kosmosa lidojumu jautājumos Raiens Andertons laikrakstam The Times pieļāva, ka komerciāli reisi, izlidojot ārpus Zemes atmosfēras, notiks jau tuvākajos desmit gados. Suborbitālie lidojumi ir definēti kā tādi, kuros transportlīdzeklis nonāk kosmiskajā telpā, taču tam nepietiek ātruma, lai tur paliktu. Tādēļ pēc brīža gaisa kuģis atgriežas Zemes atmosfērā.
MILZU ĀTRUMĀ
Kā gan šie lidojumi izpaustos? Tie notiktu tikai ļoti tālos lidojumos, piemēram, jau minētajā maršrutā no Londonas uz Sidneju. Īpaši suborbitāliem reisiem izgatavotiem gaisa kuģiem būtu pielāgotas pacelšanās vietas jau esošajās lielajās lidostās. Šie spējie lidaparāti trauktos debesīs ar tādu ātrumu, ka pasažieri tiktu iespiesti sēdeklī ar spēku, kas četrkārt pārsniedz Zemes gravitācijas spēku. To aviācijas nozarē mēdz apzīmēt ar saīsinājumu 4G.
Bet kā tad lidojums norisināsies pasažierim? Neilgi pēc straujās pacelšanās lidaparāts nonāks kosmosā, kur pasažieri izjutīs mikrogravitāciju jeb neparastu vieglumu. Zemes pievilkšanas spēks uz viņiem iedarbosies minimāli, tādēļ cilvēki varētu pacelties gaisā no krēsliem. Lai tas nenotiktu, visu lidojuma laiku nāksies pavadīt piesprādzētiem. Pamatīgā ātruma dēļ lidmašīna stundas laikā jau būs veikusi lielāko daļu no 16 tūkstošu kilometru distances un sāks tuvoties Zemei.
Te nonākam līdz lielākajam izaicinājumam. Lidojuma ātrums būs tik pamatīgs, ka nosēšanās brīdī gravitācija uz 10–15 sekundēm sasniegs līmeni 6G. Tā ir nopietnākā neatrisinātā problēma. Zināms, ka jau pie 5G gan pasažieri, gan piloti var zaudēt samaņu, jo spiediena dēļ no galvas uz brīdi attek asinis. Eksperimentos samaņu zaudēja aptuveni 4% dalībnieku, bet 88 procenti sūdzējās par redzes miglošanos un aptumšošanos. Efektu gan varot mazināt, ja pasažieri pacelšanās un nosēšanās laikā atrodas gandrīz horizontālā stāvoklī. Tad spiediens uz asinsrites sistēmu pazeminās.
Skaidrs, ka līdz pirmajam lidojumam zinātniekiem un inženieriem vēl ir daudz pētāmā un darāmā, taču tas nenozīmē, ka šo pārdrošo ieceri neizdosies īstenot.