Raiņa vēstuļbumba

Rainis, kura vārdā nosauktas 1965. gadā, tātad dzejnieka simt gadu jubilejā, iedibinātās Dzejas dienas, nodzīvoja tikai 64 gadus. Latviešiem līdz ar to tika aiztaupīta un tikai neauglīgu minējumu līmenī ir palikusi mūsu kultūras simbola iespējamā rīcība 1940. gada okupācijas traģēdijā, saskaroties ar to asiņaino monstru, par kādu Krievijā bija izvērties Raiņa karsti lolotais un viņa jaunības drauga un studiju biedra Pētera Stučkas arī aktīvi celtais sociālisms.

Daudz auglīgākus noslēpumus, vismaz rakstnieku un kinoscenāristu iztēlei, glabā Raiņa sarakste ar savu mūža nogales romantiskās iedvesmas avotu – Olgu Kliģeri jeb Mēnesmeitiņu, par sevi 33 gadus jaunāku sievieti (dzimusi Izands, 1898. gada 26. jūnijs–1990. gada 21. septembris). Šīs vēstules nu grāmatā Sapnis par Mēnesmeitiņu vēstulēs, atmiņās, dzejā izdevis apgāds Madris.

Raiņa liriskās autobiogrāfijas Dagdas piecas skiču burtnīcas noslēdzošā, 1925. gadā izdotā dzejkrājuma Mēness meitiņa iedvesmotāja nodzīvoja garu mūžu un tagad dus Madonas rajona Kārzdabas kapos. Savulaik žurnālistu un literatūrzinātnieku neatlaidīgi tincināta par savām attiecībām ar Raini, Kliģere pastāstīja diezgan daudz – liels viņas atmiņu stāsts lasāms arī šajā grāmatā –, taču par attiecību intīmo pusi neteica ne vārda un aiznesa šos noslēpumus sev līdzi kapā. Viņas vēstuļu pirmpublicējumi tagad ļauj izjust arī šo attiecību pusi.

Ierosmi grāmatas tapšanai, proti, Raiņa, Aspazijas un Olgas Kliģeres sarakstes publicēšanai, tās sastādītājai, Raiņa un Aspazijas dzīves un daiļrades pētniecei Gaidai Jablovskai 2001. gadā devis kinorežisors Rodrigo Rikards (1941–2014). Gandrīz visas Raiņa rakstītās vēstules tad jau bija lasāmas akadēmisko Raiņa Kopotu rakstu 23. sējumā, arī dažas Aspazijas vēstules bija publicētas, bet nozīmīgākā Aspazijas un Olgas Kliģeres korespondences daļa glabājās aploksnēs Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuvē. Gaida Jablovska tās sāka atšifrēt.

"Muzeja Raiņa un Aspazijas kolekcijā ir daudz materiālu, un starp tūkstošiem neatšifrēto vēstuļu ir Aspazijas un Olgas Kliģeres vēstules," stāsta Jablovska. "Jā, ap Olgas Kliģeres vārdu ir drusciņ tāds noslēpums un leģenda. Es savos jaunos gados, strādājot muzejā, Kliģeri vēl satiku. Šīs vēstules bija šifrējusi arī mana vecākā kolēģe Olga Leite. Šifrēju arī es un sāku likt kopā."

Tagad grāmatā lasāmas 28 Olgas Kliģeres vēstules, tāpat arī viņas un viņas māsas Leonīdas Turnes atmiņas par Raini un Evas Eglājas-Kristsones pēcvārds. Grāmatas tapšanas laikā Jablovska kopā ar izdevniecības Madris vadītāju Skaidrīti Naumovu uzklausīja arī Olgas Kliģeres krustmeitu un māsasmeitu Maiju Graudiņu.

Domāju, ka divu cilvēku savstarpējās attiecībās vienmēr ir noslēpums, kas paliek nezināms trešajām personām, – saka Jablovska, stāstot par iespējamā mīlas trijstūra "Rainis – Olga – Aspazija" attiecībām. "Šobrīd sabiedrībai ir darīta pieejama Raiņa sarakste ar Aspaziju un Olgu Kliģeri. Vieniem tie būs vēstures fakti, kādi tajā saskatīs lielu mīlestību, citiem šķitīs, ka Kliģere gribējusi būt Aspazijas vietā. Tautā klīst leģendas, kas ik pa brīdim parādās arī presē, jo Olgas Kliģeres vēstules līdz šim nebija pieejamasTagad grāmatā publicētās vēstules rāda triju cilvēku attiecību spektru no 1924. gada. Tālāk var skatīt Raiņa dienasgrāmatas; Aspazijas dienasgrāmatas no tā laika faktiski nav, tikai daži ieraksti."

Iespēju, ka īstā Mēnesmeitiņa varēja būt bijusi nevis Olga Kliģere, bet kāda cita, piemēram, Raiņa bērnības kaimiņiene Ida Apsāne (1867–1887), kura viņam iepatikusies piecu gadu vecumā, Jablovska noraida: par to liecinot Olgas Kliģeres un viņas māsas atmiņas, kuras grāmatā publicētas nerediģētas.

Mīlestība un aizraušanās

Olga Kliģere, ar kuru Rainis un Aspazija sastopas 1920. gadā pēc atgriešanās no trimdas, dzimusi 1898. gada 26. jūnijā Kusas pagasta Kaniņās Kārzdabas pareizticīgo draudzes latviešu zemnieku Pētera un Jevdokijas Izandu ģimenē. Par Raini ko vairāk viņa pirmoreiz uzzināja 1913. gadā, mācoties Madonas ģimnāzijas piektajā klasē, kad Lazdonas biedrības mājā ar priekšlasījumu par latviešu rakstniekiem uzstājās "kalsns, jauns cilvēks kupliem matiem, tērpies melnā kreklā ar sarkanu kakla saiti" – rakstnieks Arveds Švābe.

Savu spalvasbrāļu kopumā diezgan kritisko raksturojumu Švābe nobeidzis ar Raini, pie kura pakavējies visilgāk, to ļoti slavējot un uzteicot kā vislielāko rakstnieku, kura darbu tēli esot kā marmorā cirsti, nesot dziļas filozofiskas domas kā nevienam, un to valoda esot noslīpēta, tāpēc Rainis ieņemot pirmo vietu ne tikai starp latviešu rakstniekiem, bet esot cienīgs nostāties blakus Vakareiropas līdzīgiem rakstniekiem. Tad Olga sameklējusi pirmās Raiņa grāmatas.

Karalaikā, 1915. gadā, viņa devās uz Krieviju, tur Smoļenskas guberņas pilsētiņā Dorogobužā 1916. gadā absolvējusi ģimnāziju un 1917. gadā sākusi studijas Tartu (tolaik Jurjevas) Universitātes medicīnas fakultātē, bet, nobijusies no tuvojošās vācu armijas, aizbraukusi uz Maskavu. Tur Olga, kā pati teikusi, neapdomīgi apprecējusies ar orķestra muzikantu, pārkrievojušos vācieti Vladimiru Klīgeru. Laulība pēc nepilna gada izjukusi, lai gan formāli pastāvēja līdz 1936. gadam – kad 1918. gada novembrī Olgai piedzima meita Marianna, viņa jau bija atbēgusi uz Latviju. 1920. gadā, atstājusi atvasi pie vecākiem laukos, Kliģere atsāka studēt vispirms vispārējo medicīnu, tad stomatoloģiju, bet no 1924. līdz pat 1930. gadam – tautsaimniecību.

1920. gada rudenī, Rīgā meklējot istabiņu, viņa, kā pati stāsta, nejaušinonākusi tajā pašā dzīvoklī, kurā jau dzīvoja Rainis un Aspazija, – Muitas ielā 4, dzīvoklī numur 20 – un bijusi pārsteigta, ka tik izcili dzejnieki dzīvo kopējā dzīvokļa pāris istabās. "Raiņa istabas divi logi pavēra skatu uz Daugavu un Āgenskalnu. Tas pats bija redzams arī no Aspazijas istabas, tikai tur bija viens logs un istaba bija mazāka." 

Dzīvoklī dzīvojusi arī dzejnieku paziņa no Šveices laikiem, šuvēja Paulīne Rozentāle, studente Antanoviča ar savu māsu, dzejnieku mājkalpotāja Emīlija Aveniņa un nu arī Olga ar savu māsu.

"Mana istabiņa bija ar logu uz sētas pusi, mēbelēta ar visnepieciešamāko. Bet kā es to varēju neņemt, ja tieši pretī manām durvīm bija Raiņa istabas durvis?" Šo faktu viņai atklājusi sētniece. Raini Olga pirmoreiz sastapusi kopējā gaitenī: "Man pretī nāca stalta auguma, lielāks par vidējo, kalsns cilvēks, iesirmi mati, tāpat bārda, ūsas. Kustības brīvas, mierīgas, ar vienu vārdu sakot – cildenu stāju. Tērpies tumši pelēkā mētelī, galvā platmale, un rokā spieķis."

Raiņa zilo acu skatiens ir bijis tik pētījošs, ka Olga neattapusi pat sveicienu atņemt, savukārt Rainis vēlāk atcerējies, ka 22 gadus vecā Olga šajā reizē izskatījusies pēc mazas nobijušās meitenītes.

Savukārt Aspaziju Olga savā iztēlē esot iedomājusies citādu, nekā pirmoreiz ieraudzījusi. "Man bija atmiņā palikusi bērnu dienās redzētā viņas fotogrāfija, tur viņa izskatījās skaista, smaidošām acīm, bet tagad man pretī nāca sagurusi, pāri pusmūžam sieviete, vēsa, atturīga. Tērpusies nenoteiktas krāsas mētelī, zem tā bordo krāsas kleita, galvā gaiši pelēka, pūkaina cepure platām malām, uz pleciem liela dzeltenā lapsa."

1921. gada rudenī Rainis un Aspazija noīrēja piecistabu dzīvokli Kuģu ielas un Uzvaras bulvāra stūra nama trešajā stāvā, un 1922. gada janvārī Olga ar māsu pārgāja pie viņiem dzīvot – Aspazijai ar mājkalpotāju Annu Rijnieci divām vien dzīvot tik lielā dzīvoklī esot bailes, jo Rainis vairāk uzturējies bērnu slimnīcā pie ārsta Andreja Priedkalna. Tā paša gada pavasarī visi pārcēlās uz namu ar dārzu Torņakalnā, Dīķu ielā 11, ko dzejnieki bija nopirkuši. Kliģere esot domājusi tur palikt tikai pa vasaru, bet iznācis citādi. Raini viņa te satikusi katru dienu, šad tad kopā braukuši arī uz pilsētu, kur Kliģere strādājusi Centrālajā zemes ierīcības komitejā, bet Rainis bijis Nacionālā teātra direktors.

"Tīri sadzīviskā līmenī var teikt: kur Aspazijai bija prāts?" Gaida Jablovska komentē šo Raiņa, Aspazijas un Olgas Kliģeres attiecību posmu: "Vai vajadzēja šādā sabiedrībā doties uz Dīķu ielu? Vai viņa neko nejuta, nesaprata? Bet varbūt viņai tas nebija svarīgi?"

Vaicāta, vai Aspazija turēja Raini aizdomās par iespējamu mīlas sakaru ar Kliģeri, Jablovska atgādina, ka par to literatūras muzeja darbinieku sarunās ir spriests daudz. "Esmu jau pārdzīvojusi Aspaziju tajā vecumā, kad Raiņa dzīvē ienāca Kliģere, un saku tā: jaunībā, kad Olgu Kliģeri vēl redzēju dzīvu (tad es jau strādāju literatūras muzejā), es absolūti nedomāju par Aspaziju – ir Rainis, ir viņa mūza Mēnesmeitiņa, un kāda tur, piedodiet, Aspazija gados, lai neteiktu – veca, kura ģērbās tālaika uztverē slikti, neatbilstoši savam sabiedriskajam statusam. Tolaik, savos 23 gados, manī nebija nekādas līdzjūtības pret Aspaziju. Kad nu esmu gadu desmitus pavadījusi viņu mājā, varu saprast Aspaziju, saprast, kāpēc viņai te negribējās iekārtot elegantu salonu, par ko viņai pārmeta Zenta Mauriņa, teikdama, ka te bija noplukušas plīša mēbeles, kas neliecināja neko labu par Aspazijas gaumi. Jā, Aspazijai bija rūgtums sirdī, bet viņa nevarēja bez Raiņa, tāpat kā Rainis nevarēja bez viņas! Viņus abus saistīja ne tikai XIX gadsimtā sāktā kopdzīve, bet arī visa mūža daiļrade. Ne velti tad, kad pēc Raiņa nāves Alma Paegle gribēja atņemt Aspazijai tiesības uz Raiņa rokrakstiem, dzejnieka atraitne teica: bet tur taču iekšā ir viss mans mūžs...» Kopumā par šo «mīlas trijstūri» Jablovska saka: «Manā skatījumā no Olgas puses tā bija mīlestība, no Aspazijas puses – situācijas nenovērtēšana, no Raiņa puses – aizraušanās. Viņa mūža mīlestība bija Aspazija, bet aizraušanās ar Olgu Kliģeri bija nepieciešamība pēc cilvēka, kuram var izstāstīt, uzrakstīt savus iekšējos pārdzīvojumus. Kas man šajā sarakstē bija lielākais atklājums? Visu saliekot hronoloģiski, lielākais pārsteigums bija tas, cik Rainis vēstulēs ir atklāts pret Olgu un kā tomēr šo to noklusē Aspazijai. Bet varbūt tā viņš Aspaziju saudzēja. Vai tad viņš Aspazijai stāstīs, ka viņam patīk viena jauna meitene?"

Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 15. - 21. septembra numurā!