Vienai daļai Latvijas iedzīvotāju ir diezgan izteikta tējas dzeršanas kultūra, otrai tādas nav vispār, vērtē Raimonds Lignickis. Tējas dzeršanas paradumi ir atkarīgi no paša cilvēka – viens to dzer tikai pēc ārsta ieteikuma ārstniecības nolūkos, cits ikdienā, lai remdētu slāpes, bet vēl citam tā ir pat vesela ceremonija un īpašs brīdis straujajā ikdienas ritmā.
"Lielākā dienas daļa tomēr ir ļoti skrejoša – mums nekad nav laika. Savukārt tie, kam steigas nav, tēju nedzer, tie dzer alu. Līdz ar to latvietim īsti nav kad tēju dzert," smaida Raimonds.
Pati Lignicku ģimene tēju ļoti regulāri dzer ziemā, vasarā nedaudz mazāk, jo arī pašiem tad ir visvairāk darba un "nav laika dzert tēju". Taču, kad īstais brīdis kūpošajam dzērienam atrodas, tad bez pašu izaudzētajām un sagatavotajām augu tējām iecienīta ir arī melnā un zaļā. "Nav tā, ka dzeram tikai savas. Bieži vien arī pagaršojam, kādas tējas ir citiem, lai varam salīdzināt," skaidro saimnieks.
Tautas medicīna un tradīcijas
Ar ārstniecības augu vākšanu Raimonds ar sievu Ivetu sākuši nodarboties pēc sievastēva aicinājuma. 1993. gadā, kad abi tikko apprecējušies, sievastēvs nodibinājis firmu Planta medica, kas nodarbojās ar savvaļas ārstniecības augu vākšanu, un arī abi jaunie cilvēki sūtīti pļavās. Ivetas tēvam interese par ārstniecības augiem un dabas dziedinošo spēku aizsākusies no paša pieredzes.
"Sievastēvs pats bija uz gultas. Viņam atveda žeņšeņu, kas viņu uzcēla kājās, tādējādi radot interesi par ārstniecības augiem," atceras Raimonds. Tā arī aizsākusies interese par dabu, augiem un to dziedinošajām īpašībām.
Tējas maisījumu receptes aizgūtas no tautas medicīnas, smeļoties zinības grāmatās un žurnālos, un pēc tām Raimonds pats veido tējas maisījumu receptes: "Receptes tiek izvēlētas tādas, kurās ir augi, kas Latvijā izaudzējami vai ievācami savvaļā. Piemēram, lai nebūtu kādi aizsargājamie augi vai tml. Ir daudzi augi, kas Latvijā vienkārši neaug."
1997. gadā Lignicku ģimene Dobeles novada Krimūnu pagastā nopirka māju Rūķīši, no kā radies arī saimniecības nosaukums, un tā kopš tā paša 1997. gada tiek ievākti un audzēti ārstniecības augi. Sākotnēji 0,1 hektāra platībā audzētas kumelītes, piparmētras, raudenes un melisa. "Tā katru gadu pa bišķītim, pa bišķītim ņēmām klāt un pašlaik jau audzējam vairāk nekā 30 dažādus augus, plus vēl savvaļas dabas veltes – gan paši vācam, gan iepērkam," stāsta Raimonds.
Zemnieku saimniecība ziemā nodarbina ap 15, bet vasarā – ap 30 darbinieku. Ar Nodarbinātības valsts aģentūras starpniecību vasaras brīvlaikos tiek piesaistīti arī skolēni. Pieredze esot ļoti raiba, reizēm jau pirmajā dienā bērns saprot, ka darbiņš nebūs radīts viņam, un tāda papīru smērēšana vien sanāk. Darbs saimniecībā ir ļoti dinamisks, un katru dienu var būt citi pienākumi. Tāpat darāmais ir atkarīgs no laikapstākļiem un sezonas – vasarā jāravē lauki un jāvāc raža, rudenī jāfasē tējas.
"Ir tik daudz kas jāvāc, jāravē. Tad atkal lietus uzlīst un maina visu darba grafiku. Principā darba režīms var būt arī ļoti saspringts, it īpaši, ja laikapstākļi mainās. Sākot līt lietum, arī vasarā var būt jāfasē tēja," stāsta Raimonds. Vēlamākie laika apstākļi ir tādi, kas ļauj augiem augt, – jābūt pietiekami mitram un ne pārāk karstam. "Citus gadus ir tā – nokūst sniegs, bet nākamais lietus nolīst tikai ap Jāņiem. Šādos laikapstākļos daudz kas izkalst. Esam paši kliņģerīšu laukus laistījuši. Šogad laistīšana atkrīt."
Ideāli laikapstākļi būtu, ja divas reizes nedēļā – no saimnieka skatupunkta raugoties, vēlams kādā no brīvdienām un pa nakti – lītu lietus, savukārt pa dienām lutinātu saulīte. Ja mitrums ir pietiekams, tad gan arī ļoti karstā laikā tējas augot labi.
Liepziedu deficīts
Pašlaik zemnieku saimniecībā augi, kurus izmanto tējām, tiek audzēti vairāk nekā 30 hektāru platībā. Lielākie lauki ir atvēlēti kumelītēm, jo tām ir viszemākā ražība, tāpēc platības ziņā tās jāsēj visvairāk. Saimniecībā tiek nodrošināts pilns tējas audzēšanas un ražošanas cikls: viss sākas ar vietas izvēli un zemes sagatavošanu, kam seko stādīšanas darbi. Katrai ārstniecības augu kultūrai ir savas prasības gan attiecībā uz augsni, gan laikapstākļiem. Nereti augi pirmo ražu sāk dot tikai pēc 2–4 gadiem, piemēram, kaķpēdiņas līdz ražai jāaudzē trīs gadus. "Eksotiskie augi lielākoties nepārziemo, tāpēc mēs tējām tos neaudzējam," vēl piebilst Raimonds.
Ap 95% tējām vajadzīgo augu un augļu tiek audzēti laukos zemnieku saimniecības apkārtnē, kas ir saimniecības īpašumā vai tiek īrēti, pārējie augi ievākti savvaļā pašu spēkiem vai iepirkti. Augu lauki tiek ravēti ar rokām, daļa augu arī tiek ievākta ar rokām, bet plašās kumelīšu un piparmētru plantācijas novāc mehanizēti. 22 ha lauksaimniecības zemes saimniecībā gadā saražo ap 15 tonnu gatavās produkcijas. Visu vasaru – sākot no maija beigām līdz pat vēlam rudenim – kāda tēja ir nogatavojusies un gatava novākšanai. Katram augam ir savs laiks, kuru nedrīkst nokavēt.
"Agrā pavasarī līdz sniega nokušanai jau kaut ko sējam, ravējam, kamēr visiem laukiem pāriet pāri ar vairāku reižu ravēšanu. Tad seko patīkamākais – ražas novākšana, kad var redzēt darba augļus. Tad žāvējam un smalcinām, savukārt uz rudeni sākam fasēt tējas ziemai."
Augus var iedalīt arī kategorijās pēc to ievākšanas – ir tādi, kurus ir vieglāk izaudzēt un savākt, un tādi, kurus grūti vai pat neiespējami. Raimonds skaidro, ka pie otrajiem pieder arī tāda populāra un iecienīta tēja kā liepziedi: "Liepa zied tikai dažas dienas, kaut gan nedēļu izskatās, ka koks ir pilns ar ziediem. Bet, pieejot klāt, saproti, ka neko nevari no viņas paņemt. Ir ļoti daudz augu, kurus ir grūti un sarežģīti ievākt."
Kopumā Rūķīšu tēju sortimentā ir vairāk nekā 70 tēju, tostarp monotējas un tēju maisījumi. Iecienītākā ir kumelīšu, kam seko piparmētru un Miera tēja. Ļoti populāra vēl ir Māmiņu tēja. Sortimentā iekļauta arī jau pieminētā liepziedu tēja, bet tā ir deficīta prece, jo tiek ražota visai mazā apmērā un ļoti ātri tiek izpirkta.
Raimonds stāsta, ka tirgus iedalāms divās daļās – aptiekās vairāk pieprasītas ir kumelītes, piparmētras, vērmeles, tā dēvējamās monotējas, savukārt pārtikas veikalos vērmeļu tēju neviens nepērk. Tur pieprasīti ir tēju maisījumi. Tējas arī eksportē nelielos daudzumos uz Lielbritānijas latviešu veikaliņiem, kuros tiek tirgota tieši Latvijas produkcija. Nedaudz tiek vests vēl uz Somiju, Īriju un citām valstīm.
Rūķīšu ogas Lielbritānijā
Rūķīšu tējas zīmolam jau pirms kāda laika – 2013. gadā – piepulcināts arī zīmols Rūķīšu ogas, ar ko tiek marķēti saimniecībā vārītie ievārījumi, spiestās sulas un gatavotie sīrupi. Raimonds stāsta, ka līdz nepieciešamībai pašiem pievērsties arī ogu audzēšanai nonākuši, situācijas spiesti. Proti, tēju recepšu sastāvā ir arī ogas, un agrāk daudziem nav bijis kur izmantot ogu izspiedes, bet Rūķīšu saimnieki tās žāvējuši un pievienojuši tējām. "Tā kā tagad, lai no ogām izspiestu vairāk sulas, tiek pievienoti enzīmi un ir iegādātas kārtīgas preses, kas no ogām izspiež ārā pēdējo suliņu, mums nācās pašiem sākt audzēt ogas. Mēs no ogām atspiežam sulu, nevis izžmiedzam līdz pēdējam, bet atspiežam, izžāvējam šīs ogas un liekam tējās. Arī ogu mizās ir ļoti daudz vitamīnu," skaidro tēju zinātājs.
Sīrupu ražošanas apjoms Latvijas tirgum gan esot ļoti mazs. Lai gan patlaban Latvijā it kā ir modē viss, kas saistās ar dabīgumu – bioloģiski un ekoloģiski tīru pārtiku –, kas varētu ļaut domāt, ka arī pieprasījums pēc šāda veida produktiem skrien debesīs, tirgū šajā ziņā valdot teju vai pārprodukcija un piedāvājums ir ļoti, ļoti liels.
"Jauniešiem jau populārāka ir gāzēta limonāde, un vecāki cilvēki paši salasa ogas un izspiež sulās. Jāpiebilst, ka arī piedāvājums ir ļoti plašs – daudzi zemnieki savas izaudzētās ogas izspiež sulās un piedāvā iegādāties," stāsta Raimonds. Tāpat viņš atzīmē sarukušo patērētāju skaitu. "Arī tie, kas ir palikuši Latvijā, vēl sadalās – viena daļa dara paši, viena daļa tādu produkciju nevar atļauties, un ir vēl kategorija, kas negrib atļauties – viņiem svarīgākas ir citas lietas."
Ar eksportu ir cita situācija. Raimonds atklāj, ka šogad uz Lielbritāniju aizsūtītas 17 tonnas jeb vairāk nekā 57 tūkstoši ievārījuma burciņu ar 11 dažādām garšām. Rūķīšu ogu produkcija jau no maija vidus ir nopērkama Londonā un citviet Anglijā.
"Viena kārtīga Lielbritānijas pilsēta noieta ziņā ir tikpat liela, cik visa Latvija. Tur mājās mazāk dara, līdz ar to viņiem interese par šāda veida produktiem ir lielāka," norāda saimnieks. Ievārījumu eksporta piedāvājums pašiem nācis ļoti negaidīti. "Katrā ziņā mēs klientus paši īpaši nemeklējam, paļaujamies uz tiem, kuri sameklē mūs, jo viņi parasti ir tādi labāki, teiksim, vairāk disciplinēti. No tiem klientiem, kurus sameklējam mēs, reizēm nevaram samaksu piedzīt," atzīst Raimonds. Arī tādēļ ievārījuma eksportam bijis nepieciešams atbalsts, kur palīdzējusi Attīstības finanšu institūcijas Altum valsts atbalsta programma, piedāvājot eksporta garantijas jeb pircēja nemaksāšanas riska apdrošināšanu uz Eiropas Savienības valstīm. Pagaidām gan eksportā aizsūtītā krava ir vienreizējs pasākums un runāt par turpmāku sadarbību esot pāragri. "Tas bija viens darījums, nezinu, kas būs tālāk. Jāskatās, kāda būs interese par produkciju, kas nonākusi veikalos Lielbritānijā. To tā grūti prognozēt," piesardzīgs ir Raimonds.
Jautāts, vai gadījumā, ja Lielbritānijas tīklam būs interese par turpmāku sadarbību, Rūķīšu ogām pietiks ražošanas jaudu, saimniecības pārzinātājs atzīmē, ka ir procesi, kurus iespējams automatizēt, un "vienmēr var vairāk". Jāpiebilst, ka Rūķīšu ogu ievārījums tiek gatavots pēc tradicionālām receptēm. "Mūsu ievārījuma atšķirība no citiem ir sastāvā. Paskatoties, kas ir rakstīts uz burciņas, ir redzamas tikai divas sastāvdaļas – ogas un cukurs. Ļoti liela daļa citu ražotāju ir ievārījuši ūdeni, tad ievārījums ir par šķidru un jāpievieno garšas pastiprinātājs utt. Mēs taisām pēc mājas receptēm – ņemam kilogramu ogu, kilogramu cukura un vārām kopā. Atšķirība ir tajā, ka ir jābūt karstajai iepildīšanai. Pieliekot klāt konservantus, var pildīt arī aukstu, arī attaisītā burciņā ievārījums nebojāsies mēnešiem. Mums ir tā specifika, ka uzreiz pēc vārīšanas ievārījums ir jāiepilda burciņās," ražošanas noslēpumos dalās saimnieks.
Skaitītājs negriežas
Atbalsts iepriekš izmantots arī citos veidos. Tā 2014. gadā, piesaistot finansējumu ar Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta starpniecību, saimniecībā uzstādīta saules bateriju sistēma, panākot CO2 emisiju samazinājumu par 7,572 tonnām. Tā kā elektrība lētāka nekļūst un saimniecība visvairāk to patērē vasarā, elektrības ražošanai uzlikti saules paneļi.
"Lielāko elektrības patēriņu vasarā veido saldētava, kurā uzglabājam ogas. Jo vairāk un spožāk spīd saule, jo vairāk saldētava patērē. Uzliekot saules baterijas, ir patīkami – saulīte spīd, saldētava strādā un skaitītājs negriežas," šī soļa lietderību pamato saimnieks. Dienā saules paneļi pilnībā nodrošina nepieciešamo elektrības daudzumu, reizēm pat paliekot pāri, ko saimniecība par biržas cenu var pārdot. Aprēķināts, ka projekts, kuru 65% apmērā finansēja Klimata pārmaiņu finanšu instruments, saimniecībai atmaksāsies 8–10 gadu laikā.
Īpaši ar naudas piesaistīšanu projektu veidā saimniecībā gan neaizraujoties. Piemēram, ražošanas ēkas būvniecībai tāds sagatavots un iesniegts, taču beigu beigās finansējums nav piesaistīts. "Tā kā viss jau bija sagatavots un ražošanas ēku vajadzēja, beigās ņēmām un būvējām paši. Varbūt pat tā ir labāk, mazāk piesiets esi. Ir saimniecības, arī uzņēmumi, kas ir specializējušies uz projektu rakstīšanu – raksta, vajag vai nevajag. Mēs iztiekam ar to, kas ir," vēl piebilst Raimonds.
Katram bērnam savu
Zemnieku saimniecībā nodarbināta visa ģimene – gan vecāki, gan visas trīs viņu atvases. Jautāts, kā sadalītas atbildības sfēras, Raimonds smejot atbild: "Kā parasti – par visu jāatbild man. Galva esmu es, un pārējie visi groza. Ja dabū pa pakausi, tad arī esmu tas, kurš to jūt."
Raimonds pats lauksaimniecības zinības apguvis Kandavas Lauksaimniecības tehnikumā un, strādājot zemnieku saimniecībā, zināšanas var pielietot praksē. Vecākais dēls mācoties agronoma arodu, un tēvs atzīmē, ka dēla zināšanas jau būs daudz specifiskākas. Vai Rūķīšu tējas un Rūķīšu ogu zīmolus varētu papildināt vēl kāds? Raimonds ir diezgan pārliecināts, ka varētu. "Mums ideju ir ļoti daudz. Tā kā bērnu arī ir daudz, katram jānodrošina darbs savā sfērā. Ar tiem pašiem produktiem, kas ir mums, ir vēl tik daudz dažādu iespēju! Tas vairāk ir laika jautājums." Pašreizējā ražotne jau gandrīz sasniegusi jaudu maksimumu. Tāpēc iezagusies doma par jaunas kaltes būvniecību. Taču ar nākotnes plāniem nav steigas. "Reizēm, vairāk gribot, galā sanāk vien čiks. Jo vairāk kaut kas ir, jo vairāk pašam jāstrādā," rezumē Rūķīšu saimnieks.