Terapija Latvijas psihoterapijai

Abas ir nevalstiskas organizācijas, abas radušās deviņdesmitajos gados, taču LĀPA balstās uz Latvijas Ārstniecības likumu, kurš nosaka, ka psihoterapeits ir ārsta specialitāte. Arī Latvijas Ārstu biedrība uzsvērusi, ka par psihoterapeitu Latvijā var strādāt vienīgi ārsts un tikai ārsti ir tiesīgi izrakstīt zāles. Savukārt LPB, būdama Eiropas Psihoterapeitu asociācijas (EPA) locekle, balstās uz Strasbūras 1990.gada deklarāciju, kas nosaka, ka psihoterapija Eiropas Savienībā (ES) ir atsevišķa, neatkarīga profesija un tajā nevar būt vienas jomas monopola. Turklāt, tā kā psihoterapeitu statusa regulācija dažādās valstīs atšķiras, daudzi LPB pārstāvji ir ieguvuši labu psihoterapeita izglītību ārzemēs un par viņu kvalifikāciju nevar būt vispār nekādu šaubu.Paralēli šīm divām organizācijām valstī praktizē arī nenosakāms skaits cilvēku, kuriem sertifikāta nav, kuri nepakļaujas nekādai regulācijai, par kuru kvalifikāciju lielākoties nav nekādas informācijas un no kuriem nav iespējams prasīt atbildību pret pacientu. Iespējams, lielākā daļa no viņiem nevienu no abu organizāciju sertifikātiem nav ieguvuši, jo nespēj to izdarīt savu profesionālo kvalitāšu dēļ."Psihoterapija ir psihes ārstēšana. Mēs turamies pie domas, ka ārstēt drīkst tikai ārsts. Savukārt skolotājs vai mācītājs ārstēt nedrīkst. Psihoterapijā ir ārkārtīgi daudz metožu, bet tikai dažas balstītas pierādījumos. Ārsti strādā ar pierādījumos balstīto - pamatā psihodinamisko psihoterapiju. Savukārt otrā grupā ir cilvēki, kuri ir mācījušies gan pierādījumos balstītās, gan nebalstītās metodes. Un līdz ar to tur ir gan tādi, gan tādi, gan kvalificēti, gan ne tik ļoti," saka LĀPA prezidente Tija Vanaga. Viņa uzsver, ka pacientam būtu rūpīgi jāseko līdzi sevis izvēlētā speciālista kvalifikācijai, un viņa kabinetā redzamā vietā jāatrodas vai nu LĀPA, vai arī LPB izsniegtam sertifikātam. Ja nav neviena no šiem dokumentiem, tad, iespējams, darīšana ir ar pašdarbnieku. Savukārt, ja kāds no diviem sertifikātiem ir, cilvēkam jāievāc visa pieejamā informācija par konkrēto speciālistu un jāsaprot, kas viņam individuāli vajadzīgs. "Ja jums ir attiecību problēmas, nevarat atrast darbu vai bail uzstāties publikas priekšā, tad jums palīdzēs arī cilvēks bez ārsta izglītības. Savukārt, ja ir somatiskas sūdzības, ilgstoša trauksme, nopietnas emocionālas problēmas, depresivitāte vai panikas lēkmes, būtu jāizvēlas ārsts. Vienlaikus es negribētu runāt tikai par ārstiem un neārstiem, svarīgas ir arī izmantotās metodes. Es rekomendētu pierādījumos balstītās - psihodinamisko, kognitīvi biheiviorālo vai ģimenes terapiju. Un nekādā gadījumā ne eksperimentālās, nepierādītās vai jaunās. Varbūt pirms dodas pie psihoterapeita, būtu vērts aiziet līdz ģimenes ārstam, izstāstīt sūdzības, un viņš redzēs, kādi ir traucējumi, un varēs ieteikt, kā rīkoties. Taču pats, pats galvenais, kas jāatceras pacientam, - nekad neiet pie cilvēka, kuram nav sertifikāta. Sekas pēc tam būs jānovērš mums, un tās visbiežāk ir ļoti nopietnas," uzsver Vanaga. Pilnīgi pretēju viedokli pauž Benita Griškeviča, LPB Ētikas komisijas vadītāja. Viņa piekrīt, ka kādam no divu organizāciju sertifikātiem būtu jākalpo kā kvalitātes rādītājam un tam tiešām jābūt pirmajam, ko cilvēks par izvēlēto speciālistu izpēta. Taču pārējos viņa nosauc par šķelošiem un realitātei neatbilstošajiem argumentiem un uzsver, ka psihoterapija ir atsevišķa profesija ar specifisku kompetenci, kuras veiksmīgā apgūšanā un lietošanā nav būtiska iepriekšējās izglītības bāze, ja vien tā ir humanitāra rakstura. "Pirms psihoterapijas uzsākšanas ikviens psihoterapeits noskaidro problēmu izcelsmi un personības iezīmju kopumu, prognozē psihoterapijas rezultātu, vienojas par mērķiem, paredz riskus un, ja nepieciešams, iesaista citus speciālistus. Gan ārsts, gan psihologs, gan citas humanitāras profesijas pārstāvis, palīdzot cilvēkam kā psihoterapeits, veic psihoterapiju un nodala savu psihoterapeita identitāti no, piemēram, psihiatra, ginekologa, klīniskā psihologa vai jurista un pedagoga identitātes. Ja psihoterapeits palīdz pēc būtības, viņš nejauks šīs lomas," uzsver Griškeviča.Visu rakstu lasiet žurnāla Sestdiena 27.februāra-5.marta numurā!