Apsarmo kā zemessargs

Esmu ieradies mājās pēc piecas dienas gara atvaļinājuma laukos, uz kuriem biju aizmucis, lai netraucēti rakstītu bakalaura darbu. Esmu politikas zinātnes students ar padziļinātu interesi par Latvijas brīvības cīņu vēsturi, kas parasti savu ikdienu pavada baltā kreklā starp noputējušiem grāmatu plauktiem vai klabinot datora taustiņus. Tajā pašā laikā esmu arī viens no tiem aptuveni 8000 citiem studentiem, zemniekiem, publicistiem, valsts ierēdņiem, sportistiem un citu profesiju pārstāvjiem, kas reizi divas mēnesī uzvelk formastērpu un uz dažām dienām kļūst par karavīru – un Zemessardzes rindās apgūst militārās iemaņas.

Parasti Studentu bataljona mācības ilgst vienu nedēļas nogali, kurā tiek apgūtas individuālās lauka kaujas iemaņas un darbības nodaļas vai vada sastāvā. Šī reize ir citāda – šoreiz mēs, vads no Studentu bataljona 3. rotas, dodamies mācībās uz pašiem Igaunijas ziemeļiem, lai pārbaudītu savas zināšanas un prasmes kopā ar igauņiem, lietuviešiem un somiem.

Dienu pirms

Kārtojot somu, klusi apdomāju, kurā brīdī attiecībā uz terminu «vieglais kājnieks» no viegluma ir palicis tikai vārds. Mēs esam kā Marija mūļi – romiešu leģionāri pēc militārās reformas –, kas bez ķiveres, bruņuvestes, uzkabes un ieroča nēsā līdzi visu, kas vajadzīgs izdzīvošanai uz lauka. Pavasaris ir laiks, kad ir nepieciešams nest līdzi gan ziemas, gan vasaras ekipējumu, jo nekad nevar zināt, kāda būs nakts, turklāt mana klusā pārliecība saka, ka kāds tur, augšā, ir sazvērējies un tāpēc katrās mācībās pa dienu būs slapjš un naktīs uzsals.

Ar šādām domām sakārtoju somu un ielienu gultā, kuru, šķiet, neredzēšu veselu mūžību.

1. diena

Kravas kastes komforta klases

Piektdien pulksten desmitos bataljonā ierodas zemessargi. Forma visus padarījusi vienlīdzīgus, un civilajā dzīvē sasniegtais vairs neko nenosaka. Nākamās divas stundas pavadām, saņemot ieročus un ekipējumu, noklausoties drošības instruktāžu un krāmējot mašīnās nepieciešamo. Pulksten 12.30 dodamies ceļā četrās kravas mašīnās, jo autobusu līdz robežai tomēr mums nepiešķīra. Par to gan daudz nesūdzamies, jo maršs šajā gadījumā piederas pie mācību procesa. Tiesa, apdomāju, vai pēc septiņas stundas gara ceļa turp un tikpat arī atpakaļ mana sēžamvieta kādreiz vēl spēs atgūt iepriekšējo formu. Taču izbaudām nepierastu brīvības izjūtu, jo vienā automašīnā izvietojas tikai katra nodaļa – ir gadījies, ka līdz Ādažiem nākas tajā pašā vāģī braukt visiem divdesmit.

Dienestā cilvēks ātri vien iemācās netērēt laiku lieki. Jau drīz vien visi kravas mašīnā sēdošie atrod nodarbošanos – grupas komandieris kaut ko šuj, kāds cits ēd. Lielākā daļa gan ieslīgst snaudā, un tas ir prātīgi, jo nākamais miegs vai ēdienreize ne vienmēr ir paredzams notikums, tāpēc laiku labāk izmantot lietderīgi.

Kravas kastē sēžu «pirmajā klasē» – aptuveni pa vidu. "Luksusa klase" atrodas tai aizmugurē, kur var atspiesties pret somām un gulēt īpaši ērti, savukārt "trešā klase" – pie ieejas, kur sēdētājs ir pakļauts visiem laika untumiem. Tiesa, ja laiks ir labs, no šīm vietām, īsinot laiku, ir iespēja vērot garāmbraucošo cilvēku reakciju. Jau no pieredzes zinu, ka ir triju veidu garāmbraucēji: vienaldzīgie, agresīvie un draudzīgie. Ceļš uz mācībām ved no bataljona bāzes Rīgā, Vienības gatvē, pāri Dienvidu tiltam, cauri Ulbrokai un Juglai, tāpēc mums ir iespēja garāmbraucējus cītīgi analizēt. Vienaldzīgie, protams, nevienu īpaši neieinteresē. Otrā grupa ir tā, par kuru vienmēr smejamies, – tie ir indivīdi, kas, braucot garām, rāda dūres vai nepieklājīgus žestus.

Draudzīgie ir gluži citādāki un liek smaidīt, jo šie šķietami nenozīmīgie mājieni vai lukturu pamirkšķināšana ir zīme, ka vismaz daži mūs novērtē ar labu domu, turklāt nebaidās to parādīt. Īpaši aktīvi šajā ziņā ir bērni, kuri to dara ar sevišķu entuziasmu. Arī šoreiz netālu no Pērnavas ceļā sastopam autobusu ar latviešu bērnu futbola komandu. Nu tie visi pielec kājās savos sēdekļos, un mēs minūtes piecas tikai mājam, jo šķietami ir jāapsveicinās ar katru mazo atbalstītāju. Pasmejamies, ka Zemessardzes rekrutēšanas politikai jāpievieno sauklis: «Vai tavs tētis jau ir zemessargs?», bet tad atkal ieslīgstam snaudā.

Šis varbūt ir īstais brīdis, lai pieminētu, ka es – šo piezīmju autors, kas raksta, sēžot kravas kastē un cerot nekļūt par kadetu Bīgleru no Šveika, – esmu mūsu vada pirmās nodaļas ložmetējnieks. Zem soliņa stāv mans KSP-58 ložmetējs, kuram šoreiz pielipis vārds Pļurkšķis. Lai arī atbalsta ieroči parasti netiek piesaistīti vienam cilvēkam, šo ložmetēju pēc numura es pazīstu no iepriekšējām mācībām, tāpēc uzlūkoju to jau kā vecu paziņu.

Tūkstošzvaigžņu viesnīcā bez gultām

Pēc septiņas stundas ilga ceļa, kura laikā esam pieredzējuši gan sauli, gan lietu un krusu, esam nonākuši savā galamērķī: Pakri pussalā Igaunijas ziemeļos. Vieta ir ļoti skaista, samērā nelielo pussalu ietver stāvkrasts. Drīz vien mums pievienojas arī igauņu zemessardzes Kaitseliit, lietuviešu KASP un somu karavīri. Kopā mācībās piedalās aptuveni 1200 karavīru, no kuriem astoņsimt veido bataljona kaujas grupu, kuras motorizētās A rotas sastāvā ir arī latviešu vads. Pretinieks ir četras igauņu zemessargu rotas.

Ap pulksten desmitiem esam saņēmuši pēdējās norādes un gatavojamies naktsguļai. Studentu bataljons Latvijā ir pazīstams ar savu «niķi» neizmantot teltis, tā vietā priekšroku dodot gulēšanai guļammaisā uz paklājiņa zem teltenes. Tas pārsteidz mūsu kaujas biedrus, kuri visi ir paņēmuši līdzi lielās teltis un pat saliekamās gultiņas. Mēs, par to drusku smīnot, sākam gatavot vakariņas. Ar pārinieku apvienojam resursus un uz spirta plītiņas katliņā vārām zupu no makaroniem, zirnīšiem un gaļas konserviem. To notiesājot, uz brīdi parādās tā svētlaimīgā sajūta, ko varētu saukt par dienesta burvību. Ārā ir sausa, skaidra un skaista nakts, un pilnmēness spocīgi apgaismo vēja ģeneratorus. Izdzeram vēl tēju ar augļu maizi, ko esmu paķēris līdzi no mājām, un, sadalījuši dežūru grafiku, dodamies gulēt.

Nākamo dienu Zemessarga dienasgrāmatu lasiet 6. maija žurnālā SestDiena!