Kultūršoks savā kultūrā
Biedrības pirmsākumi meklējami pērnā gada nogalē. "Oktobrī mums bija neformāla tikšanās ar pāris cilvēkiem, kas atbraukuši mājās. Sarunas izvērtās ļoti interesantas, taču sapratām, ka nav tādas organizācijas, kas vienotu atbraukušos. Man tieši bija mazliet vairāk brīva laika, un nolēmu, ka kaut kas ir jāsarīko. Tā spontāni sanāca, ka bez jebkādas reklāmas bija liela atsaucība – uz pirmo tikšanos kopā sanāca gandrīz 40 cilvēku. Tad arī tapa skaidrs – šādai lietai jākļūst regulārai," atminas Jānis Kreilis, kurš pēc deviņiem svešumā – desmit valstīs – pavadītiem gadiem atgriezies uz dzīvi dzimtenē.
Ar prieku pirmo tikšanās reizi atceras arī Elīna Grīniece. Viņa bija prom desmit gadu, jo pēc studijām atgriezties Latvijā nebija iespējams, proti, apgūtā joma – zinātnes un inovācijas politika – šeit tolaik nebija aktuāla. "Ar laiku gan to sāka vajadzēt. Lēmumu atgriezties pieņēmu pēc savu vērtību izskatīšanas – dzīve ārzemēs mani īsti nepamierināja, savelkot kopā visus plusus un mīnusus, sapratu, ka mīnusu Latvijai nemaz nav tik daudz, bet plusu diezgan – svaigs gaiss, nav terorisma, daudz mazāki nodokļi nekā Beļģijā," uzskaita Elīna. Viņas atgriešanās stāstu vieglāku padara fakts, ka šurp atgriezusies kopā ar savu darbu, jo tā pienākumus var turpināt pildīt arī Latvijā. Tomēr, lai gan mājup ļoti gribējies, atgriešanās taciņa vis nebija rozēm kaisīta: "Tas bija daudz emocionālāk, nekā gaidīju. Pirmais, ko pamanīju, bija sadarbības kultūra valsts pārvaldē. Man bija kultūršoks savā kultūrā! Sapratu, ka mums joprojām ir ļoti daudz postpadomju lietu un darba vide krasi atšķiras no tās, pie kuras biju pieradusi. Tieši darba kultūra ir arī tas aspekts, kuru bieži min dažādos diasporas pētījumos kā iemeslu, kāpēc cilvēkiem ir grūti atgriezties. Tev ir jāintegrējas savā kultūrā, bet tu jau esi pieradis strādāt pavisam citādi." Šāda biedrība viņai toreiz būtu lieti noderējusi gluži kā "emocionālais drošības spilvens jeb apziņa, ka tev ir cilvēki, kas domā līdzīgi".
Pēc atgriešanās domubiedrus cītīgi meklējusi arī Māra Ruse, kura saka, ka, uzzinot par šādu pasākumu, teju vai uzlēkusi gaisā aiz sajūsmas. Viņa no Latvijas aizbraukusi triju gadu vecumā un vecāku darba specifikas dēļ bieži mainījusi dzīvesvietu dažādās valstīs. "Visi teica, ka braukt un dzīvot Latvijā būs grūti, es sevi tā arī biju noskaņojusi, staigāju apkārt un domāju – nu kur tad ir tas grūtums? Tā arī neatradu," smejas sieviete. Biežā pārcelšanās no vienas valsts uz otru Māru pieradinājusi pielāgoties jauniem apstākļiem. "Man šķiet – galvenais ir nedomāt, ka citiem ir jāpielāgojas tev, tu esi jaunpienācējs, un tev ir pienākums adaptēties šajā kultūrā. Tā ir lieta, ko daudzi nesaprot, tad viļas un grib atkal bēgt prom, jo jaunie kolēģi viņus nesaprot, nepieņem viņu domāšanas veidu. Atceros, ka pirmajā darbadienā Latvijā sēdēju pie sava rakstāmgalda un domāju: "Māra, tagad tev ir jāceļas kājās un jāaicina kolēģi pusdienās, nevis jāgaida, ka tevi uzaicinās." Es to izdarīju, un tikai pēc tam izrādījās, ka viņi nemaz nebija pieraduši iet kopā, netīši izveidoju jaunu tradīciju. Cilvēki bieži nesper pirmo soli, tā ir problēma," viņa norāda.
Katram atbraucējam azotē ir arī pa kādam ļoti konkrētam padomam tiem, kas vēlas atgriezties. "Vissliktākais mēnesis, kad atgriezties, noteikti ir februāris – viss ir pelēks, un entuziasms strauji draud noplakt. Nekad neatgriezies februārī!" smejas Juris Sorokins, kurš pirms diviem gadiem februārī atbrauca mājup no Ņujorkas.
Bez darbavietas nekur
Atsevišķiem biedrības dalībniekiem atgriezties strādāt Latvijā gan bija ne vien pašu izvēle, bet arī nosacījums – uz ārzemēm aizbraukts, pateicoties stipendijai, kuras viens no noteikumiem ir atgriešanās dzimtenē, lai iegūto pieredzi realizētu šeit. Tomēr, kā viņi paši atzīst, arī bez šādas prasības noteikti ārzemēs nepaliktu.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 16.-21.jūnija numurā!